Pagājušajā nedēļā man un manam vīram beidzās nauda. Cenšoties saglabāt mieru un veselo saprātu, es izveidoju sarakstu ar lietām, ko mēs bijām darījuši, lai rezultātā nonāktu tādā situācijā. Tā kā mēs nevaram gaidīt citādu iznākumu, darot vienas un tās pašas lietas, mums ir jāzina, kas ir tās darbības, kas lēni, bet pārliecinoši liek kļūt mums arvien nabagākiem.

Kā es kļuvu nabadzīga:

  • 1. Mēs ļoti bieži nenomaksājam rēķinus laikā, kad liek mums maksāt soda maksas un procentus.
  • 2. Tā vietā mēs paļaujamies uz negaidītas naudas gūšanu, piemēram, dzimšanas dienās no saviem vecākiem vai deklarācijas nodokļu atvieglojumiem. Ja deklarācijas iesniegšanas termiņu esam nokavējuši, es vaimanāju un netaisnībā griežu zobus, bet pēc tam mūsu mājas saimniekam lūdzu īres pagarinājumu.
  • 3. Mēs vienmēr un visur izvairāmies no papildus vai īstermiņa darbiem, kas sniegtu mums papildus līdzekļus.
  • 4. Mēs esam pavadījuši neskaitāmi daudz stundas valsts palīdzības un atbalsta programmu meklējumos, ka tagad tās visas es pazīstu “kā savus piecus pirkstus”.
  • 5. Mēs lepojamies ar to, ka mums nav ne hipotekārā kredīta, ne kredītkaršu, aizmirstot, ka tas ir tādēļ, ka mūsu finansiālā situācija ir tik slikta, ka uz tāda vai citāda kredīta izsniegšanu mēs varam necerēt vēl vismaz 10 gadus.
  • 6. Pēc sava darba zaudēšanas mans vīrs nelietderīgi zaudēja vienu gadu, domājot par to, kādu darbu un karjeru viņš vēlētos. Mēs dzīvojām, saņemot viņa bezdarbnieka pabalstus, un mums nebija plāna, kā mēs rīkosimies, kad tos beigs piešķirt.
  • 7. Pusslodzi sava darba esmu sākusi strādāt mājās, bezjēdzīgi studējot mārketinga teoriju, ko iemācījusies nemaz nepielietoju praksē.
  • 8. Esmu kļuvusi atkarīga no iepirkšanās lietoto apģērbu veikalos un dārza piederumu tirdziņos. Es sev pastāvīgi iestāstu, ka mūsu bērni ir ģērbušies tik pat labi, kā visi citi – es orientējos zīmolos un atpazīstu kvalitatīvas preces. Lai vai kā, ir skaidrs, ka visām šīs lietām es tērēju pārāk daudz naudas no mūsu budžeta. Ak, biju jau piemirsusi, ka mums ir budžets, jo vismaz vienu reizi nedēļā es dotos iepirkties tikai prieka pēc.
  • 9. Man ir sapnis, bet es pastāvīgi to pieskaitu muļķīgām fantāzijām un līdz ar to nekaļu nekādus reālus plānus.
  • 10. Laikā, kad mums praktiski nav naudas, tā vietā, lai visbeidzot samaksātu rēķinus, mēs tērējam milzīgas naudas summas, lai tikai izietu laukā no mājas un kādā ēdnīcā nosvinētu algas dienu.

Es šo sarakstu varētu turpināt un turpināt, bet, šķiet, jūs jau esam sapratuši, kas par lietu un kas par problēmu valda mūsu ģimenes finansēs. Mūsu problēma ir tā, ka mēs neticam, ka mēs varētu dzīvot kā citādi – nabadzīgi un laimīgi, bet dažkārt arī nobijušies. Es daudz nepārspīlēšu, ja teikšu, ka mēs pat cenšamies palikt nabadzīgi. Tā vietā, lai visbeidzot rāptos laukā no šīs elles, mēs turpinām veidot spēļu laukumus blakus savu mēslu bedrei, kurā paši slīkstam. Šis ir iemesls, kādēļ es visu šo esmu uzrakstījusi – es vēlos, lai jūs visi to izlasītu, apzinātos arī savas mēslu bedres un soli pa solim raustos no tām laukā. Kādi soļi būtu jāsper, lai izkļūtu laukā no šīs mokošās un nebeidzamās elles? Sāciet sapņot, bet neaizmirstiet arī reāli tiekties uz savu sapņu sasniegšanu!

Piemēram, es vēlos iepirkties lielveikalos, nevis nemitīgi aplūkot cenas lietoto lietu tirdzniecības vietās. Tāpat es vēlētos nopirkt jaunu un foršu automašīnu bez auto kredīta, kuras durvis neizkrīt ik reizi, kad es tās atveru. Es vienkārši esmu ārprātīgi nogurusi no nabadzības! Esmu pārdzīvojusi tik daudz nebūšanu vairākās savas dzīves sfērās, ka es vairs nevaru atlikt sevis rehabilitāciju. Es zinu, ka man gluži vienkārši nav jādzīvo nabadzībā mūžīgi, tāpēc es dodos prom no tās.

ATBILDĒT

Please enter your comment!
Please enter your name here