Austrijas ekonomika jeb Austrijas ekonomikas skola pamatā ir ekonomiskā domāšana, kur ekonomika un tirgus stāvoklis tiek apskatīti no individuālo cilvēku puses un viņu darbībām. Austriešu ekonomisti atšķirībā no citiem ekonomikas zinātniekiem nepaļaujas tik daudz uz makroekonomikas datiem un citām statiskām lietām un vairāk uzskata, ka jo lielāka iejaukšanās notiek ekonomikā no valsts, jo sliktāks būs gala iznākums. Šis ekonomikas virziens aizsākās 19 gadsimta beigās un 20 gadsimta sākumā Viennā, un tā pamatlicēji bija Kārlis Mengers, Frīdriks Von Visels un Eugens Von Baveks, un lai gan mūsdienu ekonomisti, kas darbojas šajā jomā ir izplatījušies pa visu pasauli, tomēr to kopējais darbs vēl jo projām tiek saukts par Austrijas ekonomikas skolu. Šīs jomas zināmākie ekonomisti ir Frīdriks Hajeks un Ludvigs Mise, kas abi ieguvuši plašāku auditoriju, jo ir sarakstījuši vairākas grāmatas, bet pārējie ekonomisti vairāk veido akadēmiskus materiālus, kas domāti akadēmiskajai publikai.

Austrijas ekonomisti savu ekonomisko zinību devu ir snieguši tādās tēmās, kā kapitāls un procenti, cenu teorijā, ekonomikas mērīšanas neatbilstībā un arī inviduālismā un kopējā ekonomikas teorijā. Šīs skolas ekonomisti ir daudz un dažādi un bieži vien to uzskati arī dalās, bet šeit ir tie galvenie virzienu, kur tad šie austriešu ekonomisti parasti mēģina rast jaunus ieskatus.

Nekādas iejaukšanās ekonomikā

Viens no galvenajiem principiem, ko Austrijas ekonomikas skolas piekritēji atbalsta ir tas, ka ekonomika ir pārāk sarežģīta, lai mēs varētu saprast visu, kas tajā notiek un tāpēc, jebkādi mēģinājumi iejaukties vai tā teikt stūrēt to ir neveiksmīgi un nereti tie var nodarīt vairāk ļaunuma nekā labuma. Labs piemērs šajā vietā ir tas, kā Valstu centrālās bankas, nosakot bāzes procentu likmes mēģina paātrināt vai palēnināt ekonomisko izaugsmi un tādā veidā teorētiski samazinot biznesa cikla ekstrēmus. Bet parasti šī procentu izmaiņa tieši otrādāk rada pretēju efektu un, piemēram, 2008. gada krīze tika radīta no tā, ka centrālās bankas visā pasaulē bija samazinājušas savas procentu likmes un tāpēc visiem aizņemties bija daudz vieglāk, kas savukārt radīja burbuli dažādos sektoros, bet it sevišķi liels šis burbulis bija nekustamo īpašumu tirgū. Un tad, kad tas sprāga, un federālajai valdībai patiesībā būtu jāiejaucas, lai recesija nebūtu tik dziļa, šī procentu likme bija pārāk zema, lai tās samazināšana tuvu nullei kaut ko izmainītu. Šāda domāšana ir pilnīgi pretēja tam, ko uzskata Keinsa ekonomisti, kuri domā, ka valdības iejaukšanās ir laba un tādā veidā ir iespējams visu laiku ekonomikai augt bez apstājas.

Spontānā kārtība

Austrieši ir arī ļoti lieli piekritēji tam, ka ekonomika rodas no cilvēkiem un bez centrālas plānošanas ir iespējama kārtība, gluži, kā tas ir cilvēka smadzenēs vai skudru kolonijā, kur nav neviens indivīds, kurš mēģina visu vadīt, bet spontāni notiek katra cilvēka tiekšanās savu vēlmju apmierināšanai un tā arī rodas šī spontānā kārtība. Šādu terminu ir ļoti grūti saprast un cilvēkiem vienmēr liekas, ka visam ir jābūt kādam galvenajam plānotājam, tāpēc arī tika izdomāts dievs, kas ir radījis zemi un visumu, bet patiesībā evolūcijas ceļā viss pats no sevis notiek un dzīvības formām mainoties, pielāgojoties un izdzīvojot tad arī notiek izaugsme. Tieši tāpat tad arī austriešu ekonomisti uzskata, ka ekonomikā brīvā tirgus stāvoklī ir iespējama šī spontānā kārtība, kur nav vajadzīgs neviens centrālais plānotājs un cilvēki paši izvēlas pirkt vai nepirkt preces par noteiktām cenām.

Cenas, kā lēmumu ietekmējošais galvenais faktors

Cenu teorija nosaka to, ka jebkuras preces, pakalpojuma vai īpašuma cena tiek noteikta pēc pieprasījuma un piedāvājuma un tāpēc cena vienmēr nosaka šī brīža patieso vērtību šai lietai. Tas nozīmē, ka, piemēram, ja pēkšņi piedāvājums kāpj, tad katrs pircējs varēs vairāk izvēlēties un cena kritīs, bet, ja pēkšņi kāpj pieprasījums, bet piedāvājums nemainās, tad cena kāps, jo pēkšņi katrs pārdevējs redzēs, ka viņa produktus vajag vairāk cilvēkiem un tāpēc ir iespējams kāpināt cenu. Viens no zināmākajiem Austrijas skolas Ekonomistiem Frīdriks Hajeks deva ļoti labu piemēru par metāliem un to cenu – Iedomājieties, kā mainās pieprasījums piedāvājums un cenas tādam metālam, kā alumīnijs. Tātad, ja, piemēram pēkšņi alumīnija ražošana samazinās, jo ir grūtāk iegūt šo materiālu, tad līdz ar to alumīnija ražotāji sāks celt cenas, lai nosegtu savas augošās izmaksas. Tālāk, piemēram, automašīnu ražotāji, kuri savā mašīnā izmanto alumīniju iepērkot šo materiālu dārgāk tad arī sāks celt savas cenas, lai tiem arī nebūtu zaudējumi. Pēc tam patērētājs pērkot jaunu automašīnu redzēs, ka dažām automašīnām(tām, kuru veidošanā ir izmantots alumīnijs) cena pēkšņi ir lielāka un izvēlēsies citas automašīnas vai arī tik un tā būs gatavi pirkt šo auto par augstāko cenu, ja šī alumīnija izmantošana dod automašīnai kādas papildus lietas, kas ir to vērtas, kā, piemēram svara samazinājumu. Tā šim procesam turpinoties un, alumīnija ražošanai vēl samazinoties drīz automašīnas, kurās tiek izmantots alumīnijs būs ļoti maz un to cena būs ļoti augsta, un, tās varēs iegādāties, piemēram, sportisti, kuriem ir svarīgs katrs grams, bet parastie patērētāji, kuriem automašīnas svars nav tik svarīgs izvēlēsies savus auto no citiem, lētākiem, materiāliem. Un šādi tad arī brīvajā tirgū cenas ir spējīgas noteikt dažādu materiālu izmantošanu un gala pircējam nemaz nevajag zināt, ka alumīnija cena ir palielinājušies, lai viņš pirktu auto ar citiem metāliem, tāpēc, ka pilnīgi dabīgi tiem auto, kuriem ir alumīnijs cena būs lielāka un pircējs tos negribēs iegādāties.

Brīvais tirgus

Visa pamatā Austrieši liek tieši brīvo tirgu, jo bez tā nav iespējams iegūt šīs pareizās cenas, un jebkādi ierobežojumi, valdības uzņēmumi un citas līdzīgas iejaukšanās rada neproporcionālu konkurenci un galu galā zaudētāji būs gala patērētāji. Brīvais tirgus padara visu efektīvāku, samazina cenas un liek cilvēkiem sacensties vienam ar otru lai iegūtu aizvien lielāku savas nozares daļu un līdz ar to radītu lielāku peļņu. Peļņas gūšana brīvā tirgus apstākļos ir galvenais motivātors, kāpēc cilvēki veido uzņēmumus un mēģina ražot produktus, sniegt pakalpojumus vai celt īpašumus. Bez peļņas nevienam nebūtu tik liela motivācija, un tātad arī nebūtu tik liela produktivitāte un tāpēc nenotiktu arī dzīves līmeņa celšanās. Pilnīga brīvā tirgus apstākļos kapitāls un darbaspēks var brīvi pāriet no tiem sektoriem, kur tas vairs nav vajadzīgs uz jauniem un tādā veidā nodrošināt pašu nepieciešamāko preču un pakalpojumu saražošanu. Bieži vien Austrijas ekonomistu oponenti min, ka brīvā tirgus apstākļos visiem uzņēmumiem ir tendence tikai tiekties pēc īstermiņa peļņas un tāpēc netiek veikti nekādi projekti, kas varētu nodrošināt ilgtermiņa izaugsmi. Bet, padomājiet, par lielo korporāciju un uzņēmumu zinātnes laboratorijām un to, kā notiek inovācijas dažādās jomā. Es šaubos, vai parādot, piemēram, mūsdienu viedtālruni 10 gadus iepriekš vai kāds būtu paredzējis, ka tik īsā laika posmā ir iespējama tik ātra tehnoloģiskā attīstība. Un, piemēram, ja kāds pēkšņi atrastu zāles pret kādu patlaban neizārstējamu slimību, tad noteikti viņš no cilvēkiem, kas slimo ar šo slimību varētu labi nopelnīt, tāpēc arī lielās farmācijas kompānijas katru gadu tērē miljardus tieši jaunu zāļu un jaunu vielu radīšanā, kas tad arī varētu izārstēt dažādas jaunās slimības.

Biznesa cikls

Un pēdējais, ko šodien minēšu ir biznesa cikls, kas nav nekas jauns un ekonomikas teorijā ir bijis jau no pirmajiem burbuļiem un krīzēm. Bet Austrijas ekonomisti uzskata, ka Biznesa cikli tiek veidoti no tā, ka bankas izsniedz lētus kredītus patērētājiem un biznesiem un tādā veidā tiek radīta situācija, kad uzņēmumi investē proporcionāli vairāk naudas dažādu neproduktīvu darbību veikšanai un iekārtu iegādei, tādā veidā radot šo lietu cenu kāpumu un veidojot ekonomisko burbuli. Un jo ilgāk un lielāki ir šīs naudas nepareizi izdalījumi, jo straujāks un dziļāks būs kopējais atveseļošanās periods, kamēr notiks bankroti un uzņēmumi un patērētāji par zemākām cenām atdos visas šīs iekārtas, lai tikai tiktu ārā no šī kredītu sloga. Tas nozīmē, ka tad, kad valdība uzstāda zemu bāzes procentu likmi bankas aizņemas naudu daudz vairāk un pēc tam to nodod tālāk debitoriem ar daudz augstāku risku, jo bankām nav jāuztraucas par naudas atdošanu, tāpēc, ka procentu likme ir tik zema. Bet tad, kad šie riski ir kļuvuši pārāk lieli un cenas pārāk augstas cilvēki sāk saprast, ka aizņemties, lai varētu iegādāties šīs preces un pakalpojumus ir neizdevīgi un tad arī sākās recesija un cenu straujš kritums.

Austrijas ekonomisti un ekonomijas skola, manuprāt, ir viena no visprecīzākajām un tāpēc, ka šie ekonomisti necenšas iejaukties, bet gan vienkārši pēta ekonomikas nozari un to apraksta, mēģinot saprast dažādas patiesības ir galvenais, kas ļāvis viņiem tikt pie šādiem pareiziem ieskatiem!

ATBILDĒT

Please enter your comment!
Please enter your name here