Mūsdienu sarežģītās ekonomiskās situācijas laikā daudzi cilvēki uzskata, ka vajadzētu atgriezties pie senas ”vērtības” jeb banku zelta standarta. Viņuprāt, zelta standarts mūs varētu izvilkt no krīzes un uzlabot kopējo ekonomiku, taču daudz un dažādu iemeslu dēļ šāds scenārijs diemžēl nav iespējams. Zelta standarts ir valūtas kursu sistēma vairāku valstu noteiktā savstarpējo attiecību posmā. Šī posma laikā nacionālās valūtas vērtība tiek piesaistīta noteiktam zelta daudzumam vai arī standarta dalībniece tiek piesaistīta valūtai. Tas nozīmē, ka valstī, kura ir zelta standarta dalībniece, iespējams brīvi mainīt (konvertēt) naudu pret zeltu pēc fiksētas cenas. Arī valūtu kursi starp šīm valūtām bija fiksēti. Kad valstī bija ieviests zelta standarts, centrālajām bankām bija 2 galvenās funkcijas – gādāt, lai zelta un valūtas apmaiņa notiktu brīvi un kursam nebūtu svārstību, kā arī regulēt valsts maksājumu bilances nelīdzsvarotību. Likumus, kas attiecas uz otro funkciju centrālās valsts bankas bieži vien arī pārkāpa.

Banku zelta standarts savā oriģinālajā veidolā pastāvēja laika posmā no 1870. gada līdz 1914. gadam, kad sākās pirmais pasaules karš. Daudzu valstu valūtā valdīja visai liels haoss, jo apgrozībā bija gan papīra nauda, gan zelta, vara un sudraba monētas. Sākotnēji zelta standartu ieviesa Lielbritānija un tās kolonijas. Vēlāk tai pievienojās Portugāle un apvienotā Vācija. Citām valstīm bija sudraba standarts vai arī tās pieturējās pie bimetāliskā standarta. 20. gs. Sākumā jau gandrīz visas pasaules valstis bija pārgājušas uz zelta standartu. Laika posmā starp abiem pasaules kariem bija mēģinājumi atjaunot pirmajā pasaules karā izpostīto sistēmu, taču tie cieta neveiksmi. Punktu šiem mēģinājumiem pielika Lielā depresija ASV.

Zelta standarta darbības princips bija visai vienkāršs, bet sarežģījumus radīja valsts maksājumu bilances nelīdzsvarotība. Valsts nauda bija cieši piesaistīta zelta apjomam, kas atradās centrālās bankas rezervēs. Papīra naudu vienmēr varēja samainīt pret zeltu bez jebkādām problēmām. Tā kā maiņas kurss bija stingri noteikts, tad arī naudas daudzums jeb masa valstī bija ierobežots. Dažās valstīs bija likums, kas noteica, ka zelta daudzums tikai daļēji pārklāj papīra naudu. Zelta plūsma regulēja valsts maksājumu bilanci. Ar pozitīvu bilances saldo bija vērojams zelta pieplūdums, bet ar negatīvu saldo – zelta aizplūšana uz citām valstīm. Teorētiski zelta standartam bija patstāvīgi jāregulē nelīdzsvarotība tirdzniecības attiecībās starp valstīm. Valstij, kurai bija bilances deficīts, vērojama zelta aizplūšana. Tas samazina naudas apjomu un nodrošina cenu krišanos iekšējā tirgū. Tas savukārt nodrošina konkurētspējas paaugstināšanos un eksporta palielināšanos, kas noved pie bilances uzlabošanās. Šis bija teorētiskais plāns, kā zelta standartam vajadzēja darboties. Valsts maksājumu bilances regulēšanas procesu varēja paātrināt ar centrālās bankas darbībām un izmantojot dažādus ”ieročus” valstis ar zelta standartu sāka veikt manipulācijas. Bankas izmantojot dažādu bāzes procenta likmju maiņu regulēja plūsmas ātrumu. Centrālās bankas arī bieži vien varēja neitralizēt zelta plūsmu, tās ietekmi kompensējot ar iekšzemes aktīvu pirkšanu vai pārdošanu. Tāpat bankas varēja ietekmēt cenu starpību starp tikko raktuvēs iegūtu zeltu un zelta eksporta cenu. Tā sevī iekļāva visas izmaksas, kas saistītas ar ieguvi, transportēšanu un glabāšanu.

Šis ekonomikas regulēšanas standarts darbojās aptuveni 50 gadus. Sistēma bija ļoti laba, bet tai bija jāpaļaujas uz valstu ekonomiskās politikas godīgumu un cenu stabilitātes uzturēšanas saistībām. Tieši šo iemeslu dēļ zelta standartu nav iespējams atjaunot, jo to vienkārši neļauj mūsdienu valstu ekonomiskā situācija.

ATBILDĒT

Please enter your comment!
Please enter your name here