Darba dalīšana un specializācija apzināti vai neapzināti un lielākā vai mazākā mērā ir tikusi pielietota jau kopš neatminamiem laikiem. Jau aizvēsturē, kad vīrieši devās medībās, bet sievietes palika apmetnēs sargāt pavardu un auklēt bērnus, valdīja sava veida darba dalīšana, proti, katrs darīja to, kas bija atbilstošs tā spējām un prasmēm. Pastāvīgā cīņa par izdzīvošanu lielā mērā noteica nepieciešamību pēc darba dalīšanas un specializācijas paplašināšanas un padziļināšanas, kas savukārt paaugstināja darba produktivitāti, ļāva uzkrāt zināmus pārtikas pārpalikumus, kā arī veicināja zemkopības un lopkopības attīstīšanos.

neolitiska revolucija 2

Neolītiskā revolūcija

Pēc neolītiskās revolūcijas jeb pirmās agrārās revolūcijas cilvēces vēsturē, kad cilvēki no medībām, zvejas un barības augu savākšanas pārgāja uz zemkopību un lopkopību, tādējādi pārejot no savācējsaimniecības uz ražotājsaimniecību, darba dalīšana un specializācija bija novērojama jau krietni izteiktāk. Īslaicīgās un sezonālās apmetnes nomainīja ciemi, iedzīvotāju skaits palielinājās, ciemi sāka veidoties par pilsētām līdzīgām vietām, attīstījās tādi amati kā podniecība un aušana, tika izveidoti dažādi darbarīki un pirmie ieroči. Visos šajos procesos darba dalīšana un specializācija gluži vienkārši kļuva par nepieciešamību. Darba dalīšana un specializācija bija viens no faktoriem, kas veicināja pilsētu attīstību un civilizācijas ekonomisko organizāciju.

Cilvēces vēstures laika posmā, kad dominējošā bija lauksaimnieciskā ražošana, vairums saimniecību nepārdeva sevis saražotos labumus, bet gan izlietoja savas saimniecības vajadzībām – pašu cilvēku vajadzībām, lopu barošanai vai tālākās ražošanas nodrošināšanai, piemēram, sēklām vai vaislas lopiem. Šāda saimniekošana vāji attīstītās valstīs ir novērojama vēl šodien. Vāji attīstītās valstīs saimniecības izveido nelielus lauksaimniecības uzņēmumus, kuru produkcija tiek izmantota tikai savām vajadzībām, vai slēgtas naturālās saimniecības, kas zināmas kā eksistenci nodrošinošas saimniecības. Šo saimniekošanas attīstības pakāpi raksturo saimniecisko attiecību neesamība ar citām saimniecībām. Neskatoties uz to, ka šīs saimniecības dzīvotspējīgas un spējīgas apgādāt sevi ar visiem nepieciešamajiem labumiem, to darba ražīgums ir samērā zems. Viens no veidiem, kā šādas saimniecības varētu paaugstināt savu darba ražīgumu, ir specializācija kāda darba veikšanā.

neolitiska revolucija

Specializācija

Specializācija ir darbības koncentrēšana uz noteiktu nodarbošanos jeb specialitāti, piemēram, ražošanas specializācija ir darbības koncentrēšana uz kāda produkta izgatavošanu. Specializācija radās līdz ar dažādu profesiju izveidošanos. Ja indivīds izvēlas profesiju, kas saistīta ar kāda darba izpildi, kas šim indivīdam vislabāk padodas, tas, pielietojot nemainīgu darba daudzumu, spēj saražot vairāk produkcijas. Palielinās ne vien saražotās produkcijas daudzums, bet arī tās izgatavošanas ātrums un kvalitāte. Tāpat efektīvāk tiek izmantoti arī ražošanas faktori, pastāvīgi tiek uzlabotas ražošanas iekārtas, instrumenti un tehnoloģijas.

Tomēr specializācijai ir arī viens būtisks trūkums – ja notiek specializācija noteiktu darbu veikšanai, to veicēji kļūst viens no otra atkarīgi, proti, ja kāds no darba veicējiem kādu iemeslu dēļ pārtrauc produkta ražošanu vai piegādi, tad pārējie darba veicēji, kuru darbs ir ar to saistīts, nonāk lielās grūtībās. Piemēram, ja kāda automobiļu dzinēju ražošanas rūpnīca kādu iemeslu dēļ, piemēram, avārijas vai streika dēļ pārtrauc dzinēju ražošanu, tad automobiļu būvniecība var apstāties arī citās šīs nozares rūpnīcās.

Specializācija var izpausties dažādos veidos, proti, var būt ne vien cilvēku darba specializācija, bet arī uzņēmumu specializācija vai iekārtu, aprīkojuma un tehnoloģiju specializācija. Industriāli attīstītās valstīs ir novērojams augsts specializācijas līmenis, kurā tiek veikta pat darba instrumentu un darba operāciju specializācija, turpretī mazattīstītās valstīs, kurās ir zemāks specializācijas līmenis, vieni un tie paši darbinieki ir spiesti veikt vairākus, dažāda profila darbus, izmantojot vienkāršus darba instrumentus.

Specializācijas nepieciešamību nosaka arī veicamā darba apjoms, piemēram, centrālajā pasta nodaļā, kurā darba apjoms ir liels, ir lietderīgi specializēties dažādu darbu veikšanā, piemēram, pasta saņemšanā un nosūtīšanā, paku pieņemšanā un izsniegšanā, vēstuļu šķirošanā u.tml., bet vienā nelielā pasta nodaļā mazā darba apjoma dēļ specializācija nav nepieciešama. Ikvienam uzņēmējam būtu jāzina, ka sadalot sarežģītus ražošanas procesus vairākās vienkāršākās operācijās, ir iespējams ne vien ievērojami paaugstināt darba ražīgumu, bet arī pazemināt vienas produkcijas vienības pašizmaksu. Ražošanas procesa sadalīšanu vienkāršākos darbos sauc par darba dalīšanu.

darba dalisana un specializacija

Darba dalīšana

Pārdomāti un pareizi organizēta darba dalīšana sniedz iespēju ražīgāk un pilnvērtīgāk izmantot attiecīgo darbaspēku, kā arī palīdz racionālāk un atbilstoši kvalifikācijai izmantot darbiniekus, atbrīvojot tos no palīgdarbu veikšanas, ko var veikt arī nekvalificēti darbinieki. Kā saka, katram savs darbiņš darāms. Darba dalīšana tiek panākta ar specializācijas palīdzību, tādēļ šie divi jēdzieni ir savstarpēji neatdalāmi. Kā zināms, jebkura darba process sastāv no vairākiem posmiem vai pat ķēdēm, kas pieprasa daudzveidīgas iemaņas un kvalifikācijas, kas nosaka, kādas specializācijas darbinieki ir nepieciešami attiecīgo darbu veikšanai.

Sadalot un koordinējot darbus starp indivīdiem vai to grupām, tiek panākta augsta specializācija, kas nodrošina elastīgu, padziļinātu un kvalitatīvu darbinieku sagatavošanu un kvalifikācijas paaugstināšanu attiecīgajā specializācijā. Specializācijai un darba dalīšanai ir būtiska nozīme, jo, kā zināms, nemitīgās ekonomiskās un tehniskās pārmaiņas izvirza arvien jaunas papildus prasības darbinieku kvalifikācijai. Tāpat specializācija un darba dalīšana ir priekšnoteikums efektīvai resursu un darba laika izmantošanai, savukārt darbinieku profesionalitāte ir kvalitatīva darba pamats.

Darba dalīšanas mērķis ir palielināt paveiktā darba apjomu un panākt augstāku kvalitāti, tajā pašā laikā nepalielinot ieguldītā darba apjomu un pūles. To iespējams panākt, samazinot mērķu skaitu, uz kuriem darbiniekiem vai to grupai ir jākoncentrējas un jāsasniedz.

Darba dalīšanas priekšrocības:

  • Ražošanai tiek ekonomiskāk izmantots un ietaupīts darbaspēks, paaugstinot darba ražīgumu;
  • Darbiniekiem veicot darbu atbilstoši to spējām, tiek paaugstināta darba kvalitāte;
  • Tiek samazināts darbinieku apmācības laiks un izmaksas;
  • Pieradinot darbiniekus pie stingras disciplīnas, tiek nodrošināts darba ritmiskums;
  • Darba izpildīšanai ir nepieciešams mazāk instrumentu;
  • Tiek samazinātas izmaksas, paaugstināta peļņa un investīciju iespējas uzņēmumā.
  • Darba dalīšanas trūkumi:
  • Monotonais darba ritms pie konveijeriem rada apātiju un nogurumu;
  • Sastrēgumi ražošanas procesā rada dīkstāves, paaugstinot izmaksas.

Industriālā revolūcija

Neskatoties uz to, ka darba dalīšana un specializācija vairāk asociējas ar produkcijas ražošanu uz konveijeriem, kur katrs darbinieks “pieliek savu pirkstu” produkta radīšanai, darba dalīšanai un specializācijai ir būtiska loma arī tajās ražotnēs, kurās ražošanu veic nevis cilvēki, bet gan mehāniskas mašīnas. Viens no vēsturiskajiem pagriezieniem, kurā darba dalīšanai un specializācijai bija būtiska loma, ir industriālā jeb rūpnieciskā revolūcija, kad notika pāreja no agrārās un uz amatniecību balstītās ekonomikas uz ekonomiku, kuras pamatā bija industrija jeb mašīnu un mehānismu pielietošana masveida ražošanā. Vienkāršiem vārdiem runājot, industriālā revolūcija bija strauja masveida pāreja no roku darba uz mašīnu darbu un mehanizētu ražošanas procesu. Šo revolūciju veicināja tehnoloģiskie uzlabojumi un jauninājumi kā amatniecībā, tā arī vēlāk manufaktūrā. Manufaktūru darba organizācijas pamatā bija darbinieku specializācija pa atsevišķām operācijām, kas veicināja tādu mašinēriju izgudrošanu un radīšanu, kas šīs atsevišķās rutīnas operācijas varētu veikt cilvēku vietā. No manufaktūrām aizgūtā un pilnveidotā ražošanas organizatoriskā forma, ko raksturoja darba dalīšana un specializācija, ievērojami palielināja darba ražīgumu.

industriala revolucija

Starptautiskā darba dalīšana

Starptautiskā darba dalīšana ir augstākā darba dalīšanas forma, kurā katra pasaules valsts specializējas noteiktas produkcijas ražošanā vai pakalpojumu sniegšanā, nodrošinot ar tiem pārējās pasaules valstis. Starptautiskās darba dalīšanas pamatā ir ražošanas resursu nevienmērīgs sadalījums pa pasaules valstīm. Tiek uzskatīts, ka starptautiskās darba dalīšanas rašanās iemesls ir globalizācija.

Starptautiskā darba dalīšana ir viens no pamatnosacījumiem darba ražīguma paaugstināšanā, ražošanas specializēšanā, kooperēšanā un koncentrēšanā, kā arī tehnikas attīstībā un darbinieku kvalifikācijas paaugstināšanā. Starptautiskās darba dalīšanas galvenie nosacījumi ir specializācija un kooperācija. Specializācija ir darbības koncentrēšana uz noteiktu nodarbošanos, bet kooperācija ir kopīgu projektu īstenošana, specializācija noteiktā virzienā, kā arī kopīgu organizāciju dibināšana. Šāda sadarbība samazina dažādu valstu uzņēmumu ražošanas un apgrozības izmaksas, kā arī paaugstina to konkurētspēju.

Starptautisko darba dalīšanu ietekmējošie faktori:

  • Vietējā tirgus lielums;
  • Ražošanas bāzes nozaru īpatsvars ekonomikā;
  • Dabas resursi.
starptautiska darba dalisana
DALĪTIES
Iepriekšējais rakstsEkonomiskās aktivitātes cikls
Nākamais rakstsPeļņa

ATBILDĒT

Please enter your comment!
Please enter your name here