Eiro jeb, latviski sakot, eira ir kopējā valūta 19 Eiropas Savienības valstīs, veidojot Eiropas Monetāro Savienību. Apvienojot praktiski visas Eiropas valstis vienā lielā naudas tirgū un veicinot politisko integrāciju, šīs savienības izveidošanās ir uzskatāma par vislielāko monetāro reformu Eiropā kopš Romas impērijas laikiem. Pašlaik apmēram 337,5 miljoni Eiropas iedzīvotāju lieto eiro un izmanto ar to saistītās priekšrocības, tomēr šis skaits noteikti vēl mainīsies, kad tam pievienosies vēl arī to Eiropas Savienības valstu iedzīvotāji, kuri no savas valsts valūtas pāries uz eiro valūtu.

Sākotnēji eiro tika ieviests kā virtuāla valūta bezskaidras naudas maksājumiem, skaidras naudas maksājumos paralēli lietojot veco valsts valūtu un uzskatot to par eiro apakšvienību. Tikai 2002. gada 1. janvārī, kad klajā tika laistas banknotes un monētas, eiro ieguva taustāmu veidolu.

Eiro kā valsts valūta tiek lietota sekojošās Eiropas valstīs – Austrija, Beļģija, Grieķija, Igaunija, Īrija, Itālija, Kipra, Latvija, Lietuva, Luksemburga, Malta, Nīderlande, Portugāle, Sanmarīno, Slovākija, Slovēnija, Somija, Spānija, Vācija. Šīs 19 Eiropas Savienības Eiropas Ekonomikas un monetārās savienības dalībvalstis veido tā saucamo Eirozonu, kas tika izveidota 1999. gadā.

eiro simbolsEiropas Ekonomikas un monetārā savienība ietver augstākā līmeņa ekonomisko integrāciju ar vienoto tirgu pamatā. Šī savienība ir cieši saistīta ar ekonomiskās un fiskālā politikas koordinēšanu, vienotu monetāro politiku un vienotu valūtu valstīs, kas atbilst konkrētiem Māstrihtas līguma noteikumiem. Šie noteikumi jeb konverģences kritēriji paredz, ka kandidējošajai valstij ir jābūt zemai un stabilai inflācijai, stabilam valūtas maiņas kursam, kā arī stabilām valsts finansēm.

Eirozonas valstis ir tās Eiropas Savienības valstis, kas pēc konkrētu kritēriju izpildīšanas ir pieņēmušas eiro kā savas valsts vienīgo likumīgo maksāšanas līdzekli. Pašlaik Eirozonā darbojas tādas valstis kā Austrija, Beļģija, Francija, Grieķija, Igaunija, Īrija, Itālija, Kipra, Latvija, Lietuva, Luksemburga, Malta, Nīderlande, Portugāle, Slovākija, Slovēnija, Somija, Spānija, Vācija. Pārējām 7 valstīm iestāšanās Eirozonā ir obligātā kārtā, bet Dānijai un Apvienotajai Karalistei iestāšanās Eirozonā ir brīva izvēle. Visas šīs valstis darbojas Eiropas Centrālās bankas sistēmas ietvaros.

Eiropas Centrālā banka ir atbildīga par eirozonas monetāro politiku. Viens no galvenajiem Eiropas Centrālās bankas uzdevumiem ir cenu stabilitātes uzturēšana eirozonā, lai savukārt inflācija neradītu riskus, kas varētu novest pie eiro valūtas pirktspējas krituma. Lai izpildītu šo uzdevumu Eiropas Centrālā banka uzrauga cenu tendences un kontrolē naudas piedāvājumu. Eiropas Centrālā banka nav institūcija, kas varētu aizvietot visas eirozonas centrālās bankas, jo tās darbībā piedalās arī katras eirozonas valsts pārstāvji.

Citas Eiropas valstis, kas lieto eiro kā savas valsts oficiālo valūtu un kas nav Eirozonas dalībvalstis, ir Andora, Monako, Vatikāns, Sanmarīno, kā arī Melnkalne un Kosova.

Pašlaik eiro valūta ir kļuvusi par otro svarīgāko starptautisko valūtu pēc dolāra, atsevišķos aspektos, piemēram, apgrozībā esošās skaidrās naudas vērtības aspektā pat pārspējot to. Pateicoties pārdomātajām un gadiem izkoptajam eiro pārvaldības mehānismam, eiro ir kļuvis par stabilu valūtu ar zemu inflāciju un zemām procentu likmēm, tādējādi sekmējot arī valstu finanšu stabilitāti.

Vienota valūta papildina arī vienoto tirgu, kas tādējādi arī darbojas efektīvāk. Tāpat arī uzlabojas tirgus pārredzamība, izpaliek valūtas maiņas izdevumi, kas savukārt veicina Eiropas ekonomikas augšupeju, atvieglo starptautisko tirdzniecību, kā arī piešķir lielāku rezonansi Eiropas viedoklim visā plašajā pasaulē. Jāuzsver, ka liela un stipra eirozona ir arī laba aizsardzība pret ekonomiskajiem triecieniem no ārpuses, piemēram, pret valūtas tirgus svārstībām vai naftas cenu palielināšanos.

ATBILDĒT

Please enter your comment!
Please enter your name here