Padomju Savienība kā viena liela impērija pastāvēja no 1922. gada līdz pat 1991. gadam, taču pat pēc PSRS sabrukuma visās bijušajās Padomijas teritorijās, tai skaitā arī Latvijā vēl joprojām bija un ir jūtamas Padomju Savienības atskaņas. Viena no lielākajām jomām, kurā var just PSRS ietekmi, ir tieši tas, kā cilvēki rīkojas un kā tie apietas ar savām finansēm, jo neapšaubāmi, īpaši tie, kuri uzauga PSRS, uzauga ar Padomju Savienības paražām un manierismiem. Un, lai gan lielākā daļa no šīm paražām ir nevērtīgas mūsdienu pasaulē, tās tik un tā var izmantot kā atsauces, lai mēs tagad varētu veikt gudrākus finanšu lēmumus un vispārīgi ar savām finansēm apieties daudz labāk.

Viena no lietām, ko tu ātri vien saproti uzaugot PSRS vai pat bijušajās PSRS teritorijās ir, ka šeit lielā mērā cilvēki ir pieņēmuši “katrs par sevi” filozofiju. Ir dzirdēti daudzi viedokļi, īpaši no Amerikāņu puses, kuri ciemojas Latvijā vai kādā citā bijušajā PSRS teritorijā, ka šeit cilvēki daudz biežāk ir katrs par sevi, cīnoties tikai sev un varbūt saviem tuvākajiem ģimenes locekļiem. Lai gan daudzi uzskatīs, ka šī nav no tām labākajām īpašībām, kuru mantot, no tās arī ir iespējams mācīties. Ja tu domā par sevi un saproti, ka tev neviens nepalīdzēs, ja tu iekļūsi nepatikšanās vai, piemēram, aizņemsies kredītu, kuru nevari atmaksāt, tad tu daudz gudrāk rīkosies ar savām finansēm un patiešām cīnīsies par savu situāciju, lai tu spētu atļauties visu, ko tev kārojas.

Otrā lieta, kura ir kopēja gandrīz visām bijušajās PSRS teritorijām, ir, ka tu nevari paļauties uz palīdzību arī no valdības. Ja Padomju Savienības apstākļos visu nodrošināja valsts – tā nodrošināja izglītību, pēc tam nodrošināja darbu un daudzos gadījumos arī dzīves vietu, tad pēc PSRS sabrukšanas tas viss pazuda, un katram nācās izdzīvot, kā tie māk. Protams, tas nenozīmē, ka es atbalstu PSRS, jo tā nebūt nav, tas vienkārši nozīmē, ka ikvienam pēc Padomijas sabrukšanas vajadzēja beigt paļauties uz valdību un sākt pieņemt to, ka tu vari lielā mērā paļauties tikai uz sevi, ne valdību. Un, manuprāt, šāds domu gājiens ir ļoti labs, jo, ja tu negaidīsi no valdības kādu atbalstu, tu visdrīzāk pats darīsi visu iespējamo, lai izveidotu sev ērtu un finansiāli stabilu dzīvi.

Vēl kāda interesanta lieta, uz kuru tagad atskatoties tā šķiet neticama, ir, ka PSRS laikā tu vienkārši nevarēji iegadāties lietas, kurām tev nepietika naudas. Tad nebija kredītkartes un ātrie kredīti, kuri mūsdienās mums dod iespēju iegādāties preces vai apmaksāt pakalpojumus pat tad, ja mums tiem bankas kontā nepietiek naudas, kā tas ir tagad, tādēļ bija vispirms jānopelnī nauda, lai to varētu tērēt. Un arī mūsdienās tas vēl joprojām ir ļoti labs padoms – tērēt tikai tik daudz naudas, cik tu esi nopelnījis, un izmantot kredītus tikai gadījumos, kad tas ir absolūti nepieciešams, jo tā tu varēsi mazināt iespēju, ka tu, pateicoties kredītsaistībām, ieslīgsi parādos un krietni sabojāsi savu finansiālo situāciju.

Tā kā Padomju Savienībā praktiski nebija privātā sektora un visu kontrolēja valsts brīdī, kad šī savienība izjuka, sākās bums, kad tika pārdotas fabrikas, ēku kompleksi un virkne citu iepriekš tikai un vienīgi valdībai piederošu ēku. Tas deva iespēju tiem, kuri bija pietiekami gudri un intuitīvi iegādāties šīs ēkas un būves, kā rezultātā daudzi no šiem cilvēkiem kļuva ļoti bagāti. Tādēļ zināmā mērā PSRS sabrukums man arī iemācīja to, ka, ja tu esi pietiekami zinošs un gatavs uzņemties risku, tu vari sasniegt jebko, tai skaita kļūt par miljonāru. Tev vienkārši ir jāspēj atpazīt īstās un vērtīgākās iespējas, kā arī jāuzdrīkstas šīs iespējas izmantot.

ATBILDĒT

Please enter your comment!
Please enter your name here