Fiskālā politika ir valdības pamatnostādņu, principu un lēmumu komplekss, kas nosaka valsts funkcijas ienākumu un izdevumu pārdalē, kā arī valsts finanšu tēriņu veikšanu un segšanu.

Fiskālās politikas un valsts sektora funkcijas:

  • sabiedrisko labumu nodrošināšana;
  • ienākumu pārdalīšana tirgus mehānisma radīto netaisnību mīkstināšanai;
  • kopējo ienākumu un izdevumu anticikliska stabilizēšana ar budžetu, lai novērstu kā īslaicīgas, tā arī cikliskas svārstības.

Atbilstoši Fiskālās disciplīnas likumam, īstenojot fiskālo politiku, tiek ievēroti taupības un uzkrājumu veidošanas, pretcikliskas un ilgtspējīgas fiskālās politikas, stabilitātes, paaudžu savstarpējās atbildības, atklātuma un solidaritātes principi.

Pēc būtības fiskālā politika ir nodokļu un budžeta politika, kas tiek pielietota valsts budžeta nodrošināšanai. Valsts valdība, izmantojot fiskālo politiku, pārdomāti maina nodokļu likmes un savu izdevumu summas ar mērķi radīt izmaiņas valsts ekonomikā. Fiskālās politikas pasākumu piemēri ir nodokļu lieluma noteikšana, attiecīgi, tā samazināšana vai palielināšana, kredītpolitikas vadīšana, attiecīgi, kapitālieguldījumu ierobežošana vai veicināšana, kā arī subsīdiju lieluma noteikšana atsevišķām nozarēm.

fiskala politika 2

Fiskālajai politikai ir sekojoši mērķi:

  • nodrošināt labvēlīgus apstākļus ekonomikas attīstībai, saglabājot valsts finansiālo stabilitāti;
  • izlīdzināt ekonomikas cikla svārstības;
  • stabilizēt ekonomikas izaugsmes tempu;
  • nodrošināt ekonomisko efektivitāti;
  • sasniegt augstu nodarbinātības līmeni un mērenu inflācijas tempu;
  • nodrošināt sociālo taisnīgumu;
  • nodrošināt nodokļu ieņēmumus valsts budžeta izdevumu segšanai.

Lai sasniegtu iepriekšminētos fiskālās politikas mērķus, tiek pielietoti sekojoši instrumenti:

  • nodokļu likmes;
  • transfertmaksājumi;
  • valsts izdevumi sabiedrisko preču un pakalpojumu iegādei.

Fiskālajai politikai ir sekojoši veidi:

  • Automātiskā jeb nediskrecionārā fiskālā politika, kas ietver nodokļu piemērošanu jeb diferencēšanu atkarībā no iedzīvotāju ienākumu apmēra, kā arī sociālo pabalstu saņemšanas kritēriju noteikšanu un mainīšanu. Šī fiskālā politika tiek realizēta automātiski jeb bez speciālu valdības lēmumu pieņemšanas, pielietojot iekšējos automātiskos stabilizatorus, kas stabilizē kopējo pieprasījumu valstī un reaģē un reālā IKP izmaiņām. Automātisko stabilizatoru piemēri ir nodokļu sistēma, kritēriji sociālo pabalstu saņemšanai, valdības mērķprogrammas sociālajā sfērā, speciāli palīdzības fondi, kā arī uzņēmumu rezerves un personiskie uzkrājumi.
  • Diskrecionārā jeb apzinātā fiskālā politika, kas ietver aktīvu un apzinātu manipulēšanu ar nodokļiem un valsts izdevumiem ar mērķi veicināt valsts ekonomisko izaugsmi, panākt efektīvu resursu sadali, kā arī kopējo izdevumu, pieprasījuma un produkcijas izlaides sabalansētību. Šī fiskālā politika ietver galvenokārt vienreizējus pasākumus konkrētu mērķu sasniegšanai. Salīdzinot diskrecionāro un automātisko stabilizatoru fiskālo politiku, jāsaka, ka diskrecionārā fiskālā politika ir efektīvāka, tādēļ recesijas vai inflācijas gadījumos situācijas uzlabošanai galvenokārt tiek izmantoti tieši šīs fiskālās politikas pasākumi.
fiskala politika

Diskrecionārā fiskālā politika iedalās:

  • Stimulējošajā jeb aktivizējošajā fiskālajā politikā. Šī politika ietver valdības pasākumu kopumu, kas tiek īstenots ekonomiskās lejupslīdes novēršanai, ekonomikas attīstības veicināšanai, kā arī valdošās partijas uzvaras sekmēšanai vēlēšanās. Valdība uz ekonomiku var iedarboties, pielietojot valsts izdevumu palielināšanu vai nodokļu likmju samazināšanu, vai arī abu pasākumu ieviešanu vienlaicīgi.
  • Ierobežojošajā fiskālajā politikā. Šī politika tiek pielietota gadījumos, kad ir nepieciešams samazināt kopējo pieprasījumu ekonomikā, lai mazinātu inflāciju. Valdība var ietekmēt ekonomiku, pielietojot tādus pasākumus kā valsts budžeta izdevumu samazināšana vai nodokļu likmju paaugstināšana.

Vienkāršiem vārdiem runājot, stimulējošās fiskālās politikas gadījumā nodokļi tiek samazināti, bet valdības izdevumi tiek palielināti. Savukārt ierobežojošās fiskālās politikas gadījumā nodokļi tiek palielināti, bet valdības izdevumi tiek samazināti.

Fiskālā politika un ekonomikas aktivitātes cikla fāzes

Kā zināms, ekonomikas aktivitātes ciklā tiek izdalītas četras fāzes – lejupslīdes, iedobuma, kāpuma un virsotnes fāzes. Ekonomiskās lejupslīdes laikā ir nepieciešams īstenot stimulējošo fiskālo politiku, palielinot valdības izdevumus, samazinot nodokļus un pieļaujot budžeta deficītu. Savukārt strauja ekonomiskā kāpuma un virsotnes laikā ir nepieciešams īstenot ierobežojošo fiskālo politiku, samazinot valdības izdevumus, palielinot nodokļus un veidojot budžeta pārpalikumu. Īstenojot vienu vai otru fiskālo politiku, valdība var ietekmēt gan inflāciju, gan bezdarbu.

ekonomiskais cikls

Stimulējošā fiskālā politika rada sekojošas sekas:

  • efektīvas fiskālās politikas gadījumā pieaug investīcijas un ietaupījumi, paaugstinās iekšzemes procentu likme, ieplūst kapitāls, pieaug Latvijas Bankas naudas bāze;
  • neefektīvas fiskālās politikas gadījumā pieaug imports un tirdzniecības bilances deficīts, samazinās ārzemju aktīvi un Latvijas Bankas naudas bāze.

Ierobežojošā fiskālā politika rada sekojošas sekas:

  • efektīvas fiskālās politikas gadījumā pieaug tīrais eksports, tirdzniecības bilance kļūst pozitīva, palielinās ārzemju aktīvi un Latvijas Bankas naudas bāze.
  • neefektīvas fiskālās politikas gadījumā samazinās investīcijas un ietaupījumi, pazeminās iekšzemes procentu likme, kapitāls aizplūst no valsts, samazinās Latvijas Bankas naudas bāze.

Fiskālās politikas īstenošanu var apgrūtināt sekojoši faktori:

  • lai īstenotu stimulējošo fiskālo politiku, ir nepieciešami finanšu resursi, kuru valdības rīcībā nereti nemaz nav;
  • iedzīvotāju un uzņēmēju neapmierinātības dēļ ir grūti īstenot ierobežojošo fiskālo politiku;
  • lai redzētu fiskālās politikas pasākumu efektu, ir nepieciešams laiks;
  • ņemot vērā to, ka tautsaimniecības dalībnieki var nenoticēt un nepiekrist valdības īstenotajiem pasākumiem, veiktie pasākumi var izrādīties neefektīvi.

Latvijas Republikas nodokļu un nodevu sistēmu veido:

  • valsts nodokļi;
  • valsts nodevas;
  • pašvaldību nodevas;
  • tieši piemērojamie nodokļi, kas noteikti Eiropas Savienības normatīvajos aktos.

Latvijā noteiktie nodokļi:

  • Iedzīvotāju ienākuma nodoklis;
  • Uzņēmuma ienākuma nodoklis;
  • Nekustamā īpašuma nodoklis;
  • Pievienotās vērtības nodoklis;
  • Akcīzes nodoklis;
  • Muitas nodoklis;
  • Dabas resursu nodoklis;
  • Izložu un azartspēļu nodoklis;
  • Valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas;
  • Vieglo automobiļu un motociklu nodoklis;
  • Elektroenerģijas nodoklis;
  • Mikrouzņēmumu nodoklis;
  • Transportlīdzekļa ekspluatācijas nodoklis;
  • Uzņēmumu vieglo transportlīdzekļu nodoklis;
  • Subsidētās elektroenerģijas nodoklis;
  • Solidaritātes nodoklis.

Ikviens no šiem nodokļiem tiek piemērots saskaņā ar konkrētā nodokļa likumu.

Tax Time
Tax Time

ATBILDĒT

Please enter your comment!
Please enter your name here