Pēdējo dažu nedēļu laikā viens no ziņu izlaidumu un ikviena ziņu portāla un finanšu bloga galvenajiem stāstiem visā pasaulē ir, kas notiek ar finanšu situāciju Grieķijā, un tā kā šī situācija Grieķijā nav no tām vienkāršākajām, un tā ir veidojusies vairāku gadu gaitā, tad domāju, ka ir nepieciešams loģiski uz secīgi paskaidrot to, kas tad īsti notiek Grieķijā, lai arī tu, skatoties vai lasot ziņas, beidzot izproti šo situāciju.

Tātad Grieķija ir valsts Dienvideiropas reģionā, kuras galvaspilsēta ir senā pilsēta Atēnas. Ilgu laiku, līdzīgi kā pie mums Latvijā, Grieķijai bija sava valūta – drahma, kas, tulkojumā no grieķu valodas nozīmē sauja. Bet 2001. gadā, līdzīgi kā Latvija 2014. gadā pievienojās Eirozonai, un par Grieķijas oficiālo valūtu kļuva eiro. Un, lai gan eiro ir valūta, kura nodrošina, ka visās eirozona valstīs tirdzniecība norit daudz veiksmīgāk un ātrāk, tas, ka pašreiz eirozonas sastāvā ir 19 valstis arī nozīmē, ka Eiropas Savienībai un konkrētāk Eiropa Centrālai Bankai, kura ir atbildīga par eiro valūtas monetāro politiku visās Eirozonas valstīs jeb to, cik kura valsts var drukāt eiro valūtu savām vajadzībām, paliek arvien grūtāk un grūtāk nodrošināt, ka visu šo valstu monetārā politika ir vienlīdzīga. Un arī fakts, ka, lai gan monetāro politiku nodrošina Eiropas Centrālā banka, bet to, cik naudu un kā šī nauda tiek iztērēta, plāno katras no 19 valsts valdība, neatvieglo situāciju. Protams, ikvienai Eirozonas valstij ir jāizpilda vairāki būtiski noteikumi, kuri ir saistīti ar šo valstu fiskālo politiku, piemēram, valstij gadā nedrīkst būt vairāk kā 3% budžeta deficīts, taču, liela daļa Eirozonas valstis nespēj šos noteikumus izpildīt. Un viena no šīm valstīm, kura nespēj pavilkt šos noteikumus ir arī Grieķija.
Jau kopš 1990. gadu vidus Grieķija ir bēdīgi slavena ar to, ka tā publiski ziņo par ievērojami mazākiem budžeta deficītiem un valsts parādiem, kādi tie ir patiesībā. Līdz ko Grieķijā tika ievēlēta jauna valdība, gaismā nāca patiesā Grieķijas finansiālā situācija, taču, tā kā šī situācija nebija no tām labākajām, arī jaunā valdība izlēma turpināt Grieķijas sabiedrībai noklusēt Grieķijas finansiālo problēmu apmērus. Tādēļ patiesībā var teikt, ka Grieķijas krīze sākās jau tad kad Grieķijas valdība sāka viltot šos Grieķijas parādu patiesos apmērus, jo, kad 2009. gadā jaunievēlētā Grieķijas valdība paziņoja, ka Grieķijas budžeta deficīts ir sasniedzis 13,9 procentus no Grieķijas iekšzemes kopprodukta, tas principā nozīmēja, ka Grieķija ir dziļās nepatikšanās.

Budžeta deficīts pats par sevi neizklausās ļoti labi, taču gudras valdības var izmantot šo deficītu, pat lai uzlabotu valstu situāciju, kā to jau vairāk kā 50 gadus dara ASV, aizņemoties naudu un to arī atmaksājot. Taču Grieķija neietilpst šādu valstu kategorijā. Jā, Eiropa Savienība daudzus gadus bez ierunām piešķīra Grieķijai aizdevumus ar zemām procentu likmēm, jo uzskatīja, ka balstoties uz publiskotajiem Grieķijas ekonomiskajiem rādītājiem, Grieķijai veicas labi un tā būs spējīga ar laiku šos aizdevumus atmaksāt, taču, kā jau iepriekš minēju, Grieķijas patiesā finansiālā situācija nebija tik rožaina. Un, kad patiesība nāca gaismā 2009. gadā, Starptautiskā valūtas fonda, no kura visas pasaules valstis tad arī aizņemas kredītus, investori sāka kļūt nervozi, arvien palielinot kredīta procentu likmes. Bet, tā kā Grieķijai bija nepieciešama šī aizdevumu nauda, tā turpināja aizņemties kredītus pat ar ļoti augstām procentu likmēm, kā rezultātā atkal palielināja Grieķijas deficīts, kas atkal lika investoriem vēl vairāk palielināt procentu likmes. Šāds nebeidzams cikls turpinājās vairākus gadus, līdz 2010. gada pavasarī Grieķijas problēmas bija tā saasinājušās, ka Eiropas komisija un Starptautiskais valūtas fonds izlēma Grieķijai piešķirt 110 biljonu eiro aizdevumu, lai palīdzētu Grieķijai atveseļot savu ekonomiku. Taču arī šis aizdevums nebija dāvana Grieķijai, bet gan Eirozonas veids, kā nodrošināt, ka pati Eirozona nesabrūk un ka Grieķija ar laiku atmaksās šo aizdevumu lielākajām Eiropas valstu bankām.

Lai šo aizdevumu saņemtu, Grieķijai nācās ievērojami pacelt nodokļus, samazināt pensijas un veikt citas drastiskas darbības, lai samazinātu Grieķijas budžeta deficītu, kas tiem arī izdevās, taču līdz ar šiem milzīgajiem samazinājumiem ievērojami pasliktinājās arī Grieķija ekonomika, jo Grieķijas iedzīvotājiem bija mazāk līdzekļu, ko tērēt, kā rezultātā likvidējās uzņēmumi, samazinājās strādājošo skaits un līdz ar to samazinājās arī Grieķijas ienākumi no nodokļu maksājumiem, un ar laiku Grieķija attapās tur pat, kur tā sāka – lielos parādos un ar ļoti sliktu valsts ekonomiku. Tādēļ 2012. gadā Eirozona nolēma Grieķijai piešķirt vēl vienu aizdevumu 130 biljonu eiro apmērā. Ar šo aizdevumu no ārpuses šķita, ka Grieķijas ekonomika beidzot patiešām sāka atveseļoties, taču pašā Grieķijā situācija patiesībā neuzlabojās. Grieķijas bezdarba līmenis kļuva lielāks par 25%, un aptuveni 30% Grieķijas iedzīvotāju dzīvoja n vēl joprojām dzīvo lielā nabadzībā. Un, kad 2014. gada nogalē Grieķijā tika ievēlēta jaunā kreisi noskaņotā valdība, tā nolēma, ka, tā kā situācija pašā Grieķijā ir kļuvusi tik slikta, Grieķija vairs nevar pavilkt Eiropas Savienības piespiedu taupības režīmu, un šis taupības režīms tika atcelts, argumentējot šo lēmumu ar to, ka taupība nozīmē nevis valsts atveseļošanos bet arvien lielāku valsts ekonomikas samazināšanos.

Eirozonai, protams, nepatika šāds lēmums, un Grieķijai par sodu tā pārtrauca Grieķijas aizdevumu maksājumus, kā rezultātā Grieķijai atkal sāka pietrūkt naudas. Lai risinātu šo situāciju Grieķija sāka sarunas ar Eirozonu, taču tās nerezultējās lielos panākumos, tādēļ Grieķija nolēma veikt referendumu par to, vai Grieķijā vajadzētu turpināt taupības pasākumus, lai iegūtu Eirozonas aizdevumus. Kāds bija referenduma rezultāts? 2015. gada 5. jūlijā Grieķijas sabiedrība nolēma, ka Grieķijai vajadzētu atteikties no taupības pasākumiem, un, lai gan šis referendums vairāk bija kā simbolisks pasākums, jo jau 30. jūnijā Eirozona atsauca savu piedāvājumu turpināt aizdevuma maksājumus, ja Grieķija atjaunos taupības pasākumus, Grieķija beidza saņemt Eirozonas aizdevumus, kā rezultātā mēs nonākam pie situācijas, kura pašreiz valda Grieķijā. Grieķu bankās fiziski nepietiek naudas, ko izsniegt Grieķijas iedzīvotājiem, pat, ja to bankas kontos ir lieli naudas līdzekļi, kā rezultātā grieķi nevar izņemt naudu bankās vai no bankomātiem un tātad nevar arī iegādāties neko skaidrā naudā. Un, ja šī situācija arvien turpināsies, tad Grieķijai agrāk vai vēlāk nāksies drukāt kaut kādu jaunu valūtu, kas būs alternatīva eiro, kuru Grieķijai praktiski vairs nav, kas nozīmēs, ka Grieķija pamet Eirozonu. Un pašreiz neviens nezina, kas īsti notikt tad, ja Grieķija patiešām pametīs Eirozonu. Tādēļ varētu teikt, ka visas Grieķijas pašreizējās fiziskā eiro deficīta pamata ir pati Eirozona un tas, ka tā nav vienota jautājumā par to, vai tai vajadzētu vai nevajadzētu turpināt palīdzēt Grieķijai, kā rezultātā Grieķija arvien tuvojas situācijai, kad tai būs jāpamet Eirozona. Par laimi, pavisam nesen Grieķija atkal ir uzsākusi sarunas ar Eirozonu un Eiropas Centrālo banku ne tikai par ārkārtas likviditātes atbalstu bet arī par jaunu Eirozonas finansiālās palīdzības programmu, taču, līdz šī vienošanās tiks panākta Grieķijas bankas ir slēgtas un Grieķijā turpinās eiro likviditātes krīze.

ATBILDĒT

Please enter your comment!
Please enter your name here