Hiperinflācija ir ekonomikas termins, kas apraksta ļoti augstu procentu inflāciju, kurā kādas valūta patiesā vērtība strauji sarūk un līdz ar to preču un pakalpojumu cenas nemitīgi kāpj. Hiperinflācija pēc ekonomikas definīcijas iestājas brīdī, kad ikmēneša inflācijas procenti ir lielāki par 50%, kas nozīmē, ka katru mēnesi cenas pieaug vismaz par šiem 50%. Piemēram, ja ikmēneša inflācijas apjoms ir 100% tad tas nozīmē, ka katru mēnesi cenas dubultojas un ja , piemēram, pirmajā mēnesī, maizes kukulis ir maksājis 10 centus, tad nākamajā jau 20 centus, bet trešajā jau 40 centus, bet ceturtajā 40 centus. Pasaules vēsturē ir bijušas daudz un dažādas valūtas, kuras ir piedzīvojušas hiperinflāciju, sākot no Vācijas markām līdz Zimbabves dolāriem un pat mūsu pašu Latvijā 1992. gadā tika piedzīvota hiperinflācija, kas mūsu valūtas pirktspēja samazinājās par 64.1%, kas tad arī ir uzskatāma par hiperinflāciju.

Hiperinflācijas galvenie cēloņi parasti ir kādas valdības izšķērdīgā politika kara vai iekšējo konfliktu gadījumā un tieši dēļ nespējas dēl vairāk naudu aizņemties un iekasēt lielos nodokļus, parasti valdības, lai nezaudētu iesaistītajā konfliktā sāk printēt vairāk un vairāk naudu, lai varētu nomaksāt savus tēriņus. Kad nemitīgi tiek palielināts kopējais apgrozāmās naudas apjoms, bet ražošanas apjomi nemainās tad produktu cenas sāk palielināties, jo vienkārši apgrozībā ir vairāk naudas un cilvēki sāk zaudēt uzticību šai valūtai. Vēl viens no pamatnosacījumiem, lai varētu iestāties hiperinflācija ir tas, lai šī nauda, kura tad strauji zaudē savu vērtību būtu fiata valūta, jo pretējā gadījumā, ja valūta ir piesaistīta zeltam ar tā saukto zelta standartu tad cilvēki jebkurā laikā var naudu apmainīt pret zeltu un šāda hiperinflācija vienkārši nevar notikt. Lai gan ekonomisti pamatā uzskata, ka naudas apjoma palielināšana ir vainīga pie hiperinflācijas, tomēr parasti valdības tik ātri nemaz nespēj radīt jaunas banknotes, cik ātri notiek cenu kāpums un otra daļa šai hiperinflācijai ir pašu cilvēku uzticība un darbības. Tas nozīmē, ka ja nauda sāk aizvien ātrāk zaudēt savu vērtību un ir jūtama cenu palielināšanās, tad patērētāji zaudēs uzticību konkrētajai valūtai, kā labam vērtības uzglabāšanas rīkam un pēc iespējas ātrāk gribēs atbrīvoties no naudas to iemainot pret citām, stabilākām, ārzemju valūtām vai arī pērkot dārglietas un īpašumus, kas tik ātri nezaudēs savu vērtību. Un šādi tad arī notiek šis hiperinflācijas cikls, un jo ātrāk nauda sāk zaudēt savu vērtību jo mazāka tai ir uzticība un tāpēc cilvēki aizvien ātrāk un ātrāk cenšas no tās atbrīvoties un iesaistās vairāk bartera tipa darījumos un iegādājas preces un pakalpojumus par ārzemju valūtām. Tieši šī cikla dēļ tad arī šāda hiperinflācija var iegūt kvadrāt funkcijas kāpumu ar katru dienu šie inflācijas apjomi aizvien palielinās līdz tiek sasniegts kāds punkts, kad valdība vienkārši saprot, ka vairs nav neko iespējams labot un it vai nu jāmaina valūta vai arī jādara kādi citi drastiski pasākumi.

Pasaules lielākās inflācijas ir bijušas pat ar vairākiem miljoniem procentu kāpumu mēnesī un tādā veidā cenas veikalos tika mainītas pat vairākas reizes dienā un cilvēki vienkārši pēc iespējas ātrāk cenšas atbrīvoties no naudas, lai tā nezaudētu savu vērtību. Viena no pēdējā laika spilgtākajām hiperinflācijām bija vērojama Zimbabvē, kur šī gada sākumā 1 ASV dolāru varēja iemainīt pret 35 kvadriljoniem Zimbabves dolāru un valdībai nācās atmest savai valūtai ar roku un ļaut cilvēkiem iepirkties ar citu valstu valūtām, jo pretējā gadījumā cilvēkiem bija jāved nauda ar ķerrām uz veikalu lai varētu iegādāties izdzīvošanai nepieciešamo pārtiku.

Vietā, kur notiek hiperinflācija parasti tieši patērētāji ir lielākie zaudētāji, jo visi viņu uzkrājumi ar šādas hiperinflācijas palīdzību tiek ātri vien padarīti bezvērtīgi. Piemēram, ja mēneša inflācija ir 100%, bet tev bankā stāv 1000 Eiro, tad pēc viena mēneša tavi 1000 Eiro jau būtu vērti tikai vairs aptuveni 500 Eiro, vēl pēc mēneša 250 Eiro, bet vēl pēc mēneša 125 Eiro, un tā katru mēnesi šī naudas vērtība tiktu samazināta un jo ātrāk cilvēki šos iekrājumus iztērēs, jo mazāki būs viņu zaudējumi. Bet šī pēc iespējas ātrākā naudas tērēšana tad atkal palielina inflācijas apjomu un ātrumu un tādā veidā rada neizbēgamu ciklu. Valdības parasti cenšas gan ar likumiem gan dažādām citām politikas iespējām apturēt šo inflāciju, bet parasti to izdarīt vienkārši nav iespējams, jo cilvēki ir zaudējuši uzticību valūtai un to atgūt ir ļoti ļoti grūti.

DALĪTIES
Iepriekšējais rakstsKārlis Markss
Nākamais rakstsMonopols

ATBILDĒT

Please enter your comment!
Please enter your name here