Bankas cilvēkiem asociējas ar naudu, tās uzglabāšanu. Tā ir iestāde, kur darbojas finanšu uzņēmums, kurš nodarbojas ar starpniecību starp kreditoriem un aizņēmējiem, kā arī tirgojas ar naudas kapitāliem, nodarbojas ar vērtspapīriem un valūtām. Tomēr tās darbībā ietilpst arī citi pakalpojumi, ko tā piedāvā saviem klientiem. Kopumā banka ir tāds pats uzņēmums kā visi citi – tā cenšas nopelnīt un gūt tik daudz naudas, cik vien iespējams. Tā apgroza naudu, ar to rīkojas, ieguldot dažādos veidos, jo, lai gūtu peļņu, naudai ir jāstrādā.

Viens no piedāvātajiem pakalpojumiem ir krājkonti. Cilvēks izvēlas kādu naudas summu vien vēlas un to nogulda bankā savā krājkontā. Pēc tam, atstājot naudu uz kādu konkrētu laiku krājkontā, cilvēks gūst peļņu. Tiesa, krājkontos turēt savu naudu ir visdrošāk, taču līdz ar to arī peļņa, ko cilvēks pēc laika iegūst ir ļoti neliela. Šeit ir jāatceras princips – jo lielāku naudas summu cilvēks tur savā krājkontā, kā arī jo ilgāk tas notiek (ne tikai dažus mēnešus), jo lielāku peļņu iespējams beigās iegūt. Līdzīgi darbojas arī citi pakalpojumi – dažādi ieguldījumi vērtspapīros, depozītos, akcijās. Tomēr šajās investīcijās pastāv lielāks risks, līdz ar to ne vienmēr ir zināms, vai tiks gūta peļņa. Taču, ja ir veikts šāda veida ieguldījums, kuram ir augstāks risks (līdz ar to lielāki procenti), tad veiksmīga ieguldījuma gadījumā, noguldītājs var gūt diezgan ievērojamu peļņu. Patiesībā jebkāda veida naudas uzkrāšana bankā ir līdzīga aizdevumiem – galvenā atšķirība ir tā, ka aizdevuma devējs ir cilvēks, kurš šo naudu tur nogulda, respektīvi, tas ir bankas klients. Kad nauda ir ieguldīta, tad banka to izmanto tajās investīcijās, kuras cilvēks ir izvēlējies vai arī tajās, kur banka var gūt pēc iespējas lielāku peļņu, nenonākot zaudējumos.

Vienkāršos vārdos – bankas klienti ir aizdevēji, kuri aizdod savu naudu bankai. Tad banka jeb aizņēmējs, rīkojoties ar ieguldīto naudu, gūst peļņu. Šādā veidā arī banka darbojas. Ja nebūtu cilvēku uzticības bankām, respektīvi, bankas klienti naudu neieguldītu, tad banka arī nespētu darboties un pelnīt naudu. Ikviens ieguldītais eiro, ko cilvēks nogulda bankā, tiek izmantots. Turklāt šī nauda var tikt aizdota arī kādam citam bankas klientam, ne tikai investēta. Piemēram, cilvēks nogulda savā krājkontā naudu un procentu likme ir 0,5%. Pēc tam visu viena cilvēka jeb aizdevēja noguldīto naudu banka var aizdot kādam citam bankas klientam, kurš ir vērsies bankā pēc kredīta. Parasti kredīti, kurus banka izsniedz saviem klientiem, ir ar augstāku procentu likmi, piemēram, 4%. Tā kā krājkontos cilvēki naudu nogulda vismaz uz vienu gadu, jo tikai tādējādi ir iespējams gūt kaut nelielu peļņu, tad banka atļaujas aizdot visu noguldīto naudu kādam citam, jo peļņa – kredīta ņēmēja maksātie procenti – būs lielāka, līdz ar to banka var gan atgriezt aizdevējam visu krājkontā noguldīto naudu ar iegūtajiem peļņas procentiem, turklāt atliek vēl pāri nauda, kas paliek bankai.

Tieši procenti par kredītiem, komisijas maksas par dažādiem pakalpojumiem, piemēram, naudas pārskaitījumi uz citiem kontiem, sastāda to naudas summu, ko banka nopelna. Ja cilvēki neizmantotu bankas sniegtos pakalpojumus – sākot ar internetbankām, par kurām jāmaksā komisijas maksa pārskaitījumos un citas darbības, beidzot ar hipotekārajiem un cita veida kredītiem, kā, piemēram, kredītam ar negatīvu kredītvesturi, tad šāds milzīgs finanšu uzņēmums nespētu pastāvēt, jo nebūtu naudas, ar kuru rīkoties un pelnīt.
Īsi un konkrēti banka darbojas šādi – tā maksā klientiem jeb noguldītājiem vai krājējiem nelielus peļņas procentus par to, ka šie klienti nodod bankas rīcībā naudu, ar kuru banka darbojas tālāk – iegulda darījumos, kuriem ir lielāki peļņas procenti, aizdod citiem bankas klientiem. Naudai ejot apgrozībā un strādājot, banka saņem procentu peļņu – atdot atpakaļ klientam-noguldītājam viņa ieguldīto naudu ar visiem procentiem, bet atlikumu patur.

ATBILDĒT

Please enter your comment!
Please enter your name here