Krāšana un tērēšana ir sava veida māksla, bet vislielākā māksla ir šo abu nodarbju sabalansēšana, it īpaši tad, ja viena vai otra sāk kaut kādā veidā traucēt. Kāds, iespējams, iebildīs, ko gan ļaunu varētu nodarīt krāšana, ja tā tikai vairo līdzekļus, un kam gan traucē liels naudas daudzums? Tomēr arī krāšana kādā brīdī var izrādīties negatīva, par tērēšanu nemaz nerunājot. Kādi ir šo nodarbju plusi un mīnusi, un kā atrast harmonisku līdzsvaru starp abām šīm nodarbēm, lasiet turpinājumā.

Šķiet, ikvienam visaktuālākā problēma ir naudas tērēšana, jo tā nepārprotami liek naudas daudzumam samazināties. Kam gan patīk, ka naudas paliek arvien mazāk un mazāk? Naudas tērēšana ir neizbēgama un obligāta, tiesa, noteiktiem mērķiem. Ikvienam cilvēkam, kas dzīvo civilizētā un attīstītā sabiedrībā obligātā kārtā ir jāmaksā rēķini par komunālajiem pakalpojumiem, kas ietver elektrību, gaismu, siltumu, nereti arī gāzi, par pārtiku, par telekomunikācijām un internetu, par transportu un citiem neatliekamiem izdevumiem. Ja runājam par citiem tēriņiem, kas nav obligāti un neatliekami, bet tomēr mūsdienu cilvēkam tik ļoti nepieciešami, piemēram, izdevumiem par apģērbu, izklaidēm, izglītību, dažādām tehnoloģiskām ierīcēm, kā arī citām vēlmes un vajadzības apmierinošām precēm un pakalpojumiem, situācija kļūst vēl sarežģītāka.

Jebkurā gadījumā problēmas sākas brīdī, kad izdevumi pārsniedz ienākumus. Tad var uzskatīt, ka cilvēks ir pārtērējies jeb dzīvojis pāri saviem līdzekļiem. Vārdam “tērēties” ir izšķērdīgas dzīvošanas pieskaņa, tāpēc turpinājumā lietosim vārdu “tērēt”, kas, pieņemsim, ir neizbēgams, naudas vienvirziena tērēšanas process, nevis haotiska un neapdomīga savu kaprīžu apmierināšana, pērkot produktus, lai apmierinātu mirkļa iegribas.

Vissarežģītāk ir tad, kad cilvēkam ir jānosedz izdevumi, kas ir obligāti, bet tā kopējie ienākumi ir mazāki par nepieciešamajiem izdevumiem, jo tāds ir šī cilvēka atalgojums. Šajā gadījumā vienīgais risinājums ir papildus ienākumu avotu meklēšana un nodrošināšana, jo, kā zināms, obligātos izdevumus mēs faktiski samazināt nevaram.

Sarežģīti ir arī tad, kad cilvēkam ir jānosedz obligātie izdevumi, bet kopējie ienākumi ir mazāki par obligātajiem izdevumiem nepieciešamo summu, jo tie ir iztērēti citiem, sekundāriem izdevumiem, kurus jau minēju pie neobligātajiem tēriņiem. Šajā gadījumā ir divi risinājumi – pirmkārt, samazināt neobligāto tēriņu summu vismaz tik daudz, lai varētu nosegt obligātos izdevumus, vai, otrkārt, sameklēt un nodrošināt papildus ienākumu avotus, lai varētu nosegt obligātos izdevumus, neatsakoties no sekundārajiem tēriņiem.

Runājot par krāšanu, kā jau pieminēts, pārlieku liela krāšana vienā brīdī arī var sākt traucēt. Ir ļoti labi, ja cilvēkam pastāvīgi ir uzkrāti kādi liekie finanšu līdzekļi, ar kuriem tas nepieciešamības gadījumā var brīvi rīkoties, neiesaistoties nekāda veida parādsaistībās vai kredītsaistībās. Problēmas sākas tad, ja cilvēks tikai krāj, bet neko netērē, protams, neskaitot obligātos izdevumus. Šajā gadījumā jārunā par naudas pārmērīgas krāšanas psiholoģisko aspektu – ja cilvēks tikai krāj, ne grasi neiztērējot savam komfortam, drošībai, labsajūtai u.tml. garīgiem ieguvumiem, tad jājautā – kādēļ vispār cilvēks strādā, ja no nopelnītās naudas negūst nekādu – ne materiāli, ne garīgu – labumu? Vēl ļaunāk, ja šim cilvēkam ir ģimene, kurai arī būtu jāgūst sava artava finanšu līdzekļu no līdzcilvēka un ģimenes locekļa. Jāpiebilst, ka pārmērīgi krāt naudu nav ieteicams arī tādēļ, ka to kādā brīdī kāds gluži vienkārši var nozagt vai var notikt strauja valūtas vērtības krišana, kas visas iekrātās naudas vērtību samazinās līdz papīra vērtībai. Nauda ir enerģija un, kā pēc fiziskas enerģijas nezūdamības likuma ir zināms, enerģija ir jāliek lietā, proti, ir kaut kur jāiegulda. Par iespējamajiem naudas ieguldījumu vai noguldījumu veidiem lasiet citos informācijas avotos.

ATBILDĒT

Please enter your comment!
Please enter your name here