Nav tāda pareizā vecuma, no kura bērnam var sākt uzticēt naudu. Viedokļi ir dažādi, tāpat arī bērni ir atšķirīgi. Citi uzskata, ka naudu var sākt uzticēt, kad bērns vairs nedomā, ka monētas ir jābāž mutē vai arī visur citur, kur vien var; daži uzskata, ka pie naudas bērni ir jāsāk pieradināt neilgi pirms skolas gaitu uzsākšanas. Ir cilvēki, kas domā, ka naudu var piešķirt, sākot no 3 gadu vecuma, bet daži, ka tikai no 6 gadiem. Patiesībā naudu bērnam var sākt uzticēt tad, kad vecāki redz, ka bērns ir kļuvis pietiekami patstāvīgs un nobriedis, lai sāktu saprast, kas ir nauda un ko ar to dara.

Tomēr, sākot uzticēt bērnam naudu jau mazā vecumā, vecākam ir jābūt līdzās un jāspēj skaidrot to, kāpēc nauda ir nepieciešama, kam tā vajadzīga un citas pieaugušam cilvēkam tik pašsaprotamas lietas. Sākumā maziem bērniem visa nauda ir vienlīdzīga, tāpēc ar reāliem piemēriem ir jāparāda, cik liela ir katras monētas un banknotes vērtība. Pirms bērnam tiek sākta piešķirta nauda, ir jāpastāsta, ka naudu izmanto, lai iegādātos dažādus pirkumus. Piemēram, naudu var izmantot, lai nopirktu konfektes vai rotaļlietas. Tāpat ir svarīgi paskaidrot atšķirību starp vajadzībām un vēlmēm.

Arī piešķirtajam naudas apmēram ir jābūt atbilstošam – mazākiem bērniem pietiek vien ar dažiem centiem. Taču noteikti jāievēro, ka nauda ir jādod konsekventi – katru nedēļu vai dienu, tāpat arī tās apmēram jābūt vienādam. Svarīgi arī izskaidrot, ka naudu nav iespējams saņemt neierobežotā daudzumā – ja bērns lūdzas pēc papildu naudas, tad to nevajag uzreiz piešķirt. Tā vietā var iemācīt, kā naudu nopelnīt. Var piešķirt papildu naudu, kad tiek izdarīts kas tāds, kas nav bērna ikdienas pienākumos, taču noteikti ir arī jāpastāsta, kāpēc šī nauda tiek dota. Nevajadzētu maksāt par labu uzvedību, istabas sakārtošanu vai rotaļlietu savākšanu – šie ir bērna pienākumi. Naudu var pelnīt par papildu darbiem, piemēram, palīdzēšanu dārza ravēšanā. Vislabāk vecāki var sastādīt sarakstu ar dažādiem papildu pienākumiem, par kuriem bērns var saņemt konkrētu naudas summu. Pēc tam bērns pats var šos darbiņus izpildīt. Taču noteikti ir jāiemāca, ka, lai saņemtu naudu, darbs ir jāpaveic labi un rūpīgi. Lai rastos labāka izpratne par naudas pelnīšanu, bērnam ir jāparāda, kā paši vecāki pelna naudu – aizvest uz darbu, izstāstīt vienkārši par saviem pienākumiem. Taču nevajag arī izvairīties atklātības par to, ka pēc darba mamma un tētis var būt noguruši.

Piešķirot naudu, jāpastāsta, ka nauda nav uzreiz jāiztērē – to var krāt un nopirkt kādu lielāku un dārgāku lietu. Vajag atļaut bērnam pašam iepirkties, protams, ar vecāku klātbūtni. Veikalā jāpalīdz saprast, ko var nopirkt par bērnam esošo naudu. Ja ir vairākas lietas, tad jāļauj bērnam izvēlēties, norādot, ka abām lietām naudas nepietiks. Vislabāk bērni iemācās rīkoties ar naudu praksē nevis teorijā; jāļauj arī kļūdīties.

Izpratnes veidošanā palīdz arī tas, ka vecāki pastāsta par savas ģimenes budžetu – kur nauda paliek. Piemēram, jāizstāsta, ka jāmaksā arī par elektrību, ūdeni un citiem pakalpojumiem. Protams, jāizvērtē, kādā vecumā bērns to var saprast.

Uzticot bērnam naudu, jāiemāca arī atbildība par to. Bieži vien gadās, ka spēlējoties vai skraidot apkārt kaut kas tiek pazaudēts, tai skaitā arī nauda. Ja piešķirtā nauda tiek pazaudēta, tad noteikti nevajag uzreiz to iedot atkal. Bērnam ir jāsaprot, ka, ja viņš naudu pazaudēs, tad to neviens viņam neuzmanības dēļ neatlīdzinās.

Katrs vecāks pats var izlemt, kādā vecumā sākt uzticēt bērnam naudu, taču nedrīkst aizmirst, ka līdz ar šo soli ir ļoti daudz kas jāiemāca. Nav arī ieteicams pārāk ilgi atlikt naudas uzticēšanu, jo bez naudas mūsdienu dzīvē vairs nevar iztikt praktiski neviens.

ATBILDĒT

Please enter your comment!
Please enter your name here