Ko nozīmē strādāt? Mūsdienās mēs strādāšanu noteikti iztēlojamies citādi nekā tas bija, piemēram, aizvēsturē. Mūsdienās, dzirdot vārdu “strādāt”, mēs iztēlojamies, piemēram, biroja darbu, jebkādu fizisku darbu, kādu radošu darbu u.tml. darbus, kādi vien mūsdienās pastāv. Turpretī aizvēsturē, akmens laikmetā strādāt, iespējams, nozīmēja nomedīt kādu dzīvnieku, uzcelt mājokli, auklēt bērnus. Pēc agrārās revolūcijas strādāt, iespējams, nozīmēja audzēt lopus, dārzeņu, augļus un labību. Viduslaikos strādāt, iespējams, nozīmēja doties karā, būt garīdzniekam, būt karalim.

Kādēļ es saku “iespējams”? Jo nav zināms, kad pašsaprotamas ikdienas nodarbes sāka uzskatīt par strādāšanu – tā bija elementāra nepieciešamība, kuru neizpildot cieta cilvēka vispārējais komforts, drošība vai iztika. Ja senatnē mājokļa uzcelšana, lopu audzēšana un bērnu auklēšana tika uzskatītas par neatņemamu dzīves sastāvdaļu, tad mūsdienās šīs nodarbes jau tiek vērtētas par strādāšanu. Kad un kādēļ tas sākās? Protams, mēs nespēsim sniegt absolūtas patiesības atbildi uz šo jautājumu, bet mēs varam paspekulēt par šo tēmu.

Vai cilvēks kādā brīdī pēkšņi kļuva slinks vai piekusis un pašsaprotamas ikdienas nodarbes tam sāka šķist apgrūtinošas, proti, tādas, kas nostrādina gan ķermeni, gan garu? Iespējams, tajā brīdī cilvēks sāka nodalīt strādāšanu no atpūtas. Proti, kad es nedaru neko – es atpūšos, bet kad es kaut ko, it īpaši apgrūtinošu, daru – es strādāju. Varbūt tas ir par krasu teiks, tomēr kaut kur tas “lūzuma punkts” ir meklējams. Šķiet, vēl pavisam nesen mūsu senči darbu uzskatīja par vislielāko tikumu un nespēja iedomāties sevi kaut uz mirkli stāvam dīkā, bet jau šodien mēs meklējam arvien jaunus veidus, kā atvieglot sev dzīvi, ieviešot aizvien jaunas un modernas tehnoloģijas, lai tikai nebūtu pašiem nekas jādara. Iespējams, jau pēc pavisam neilga laika tāds vārds kā “strādāt” neeksistēs, jo cilvēka vietā visu darīs, piemēram, roboti.

Varbūt šīs ikdienišķās darbības sāka dēvēt par strādāšanu mirklī, kad par tām kāds sāka maksāt naudu? Šķiet, šī doma ir jau tuvāka patiesībai. Tā kā cilvēks pēc dabas ir slinks, tad, iespējams, tam vienā brīdī gluži vienkārši apnika tērēt savu enerģiju, kur nu vēl citu labā, un neko par to nesaņemt. Kas zina, kas šo soli spēra pirmais un ierunājās par samaksu – vai tas, kurš šo cilvēku nodarbināja, vai tas, kas šo darbu veica. Skaidrs ir viens – kaut kad tāds fakts notika. Arī mūsdienās, protams, pastāv tādi strādāšanas veidi, par kuriem mums neviens neko nemaksā, piemēram, savas mājas uzkopšana, savu bērnu auklēšana, ēst gatavošana ģimenei u.tml., bet ir neskaitāmi daudz darbu, par kuru veikšanu mums tomēr maksā. Šeit mēs varam runāt par darbu šī vārda tiešajā nozīmē un mūsdienu izpratnē, proti, par darbu, par kura veikšanu mums tiek samaksāts.

Tas, kādēļ mums tiek maksāts, ir skaidrs, jo cilvēks, tas pats slinkais, nevēlas darīt visu viens pats, bet labprātāk nodarbina kādu citu, samaksājot tam par to. Jautājums – kādēļ mēs strādājam, ir jau komplicētāks un no mūsdienu cilvēka sagaida jau izvērstāku un filozofiskāku atbildi. Ja senatnē cilvēks uz jautājumu: “Kādēļ tu “strādā”?” (piemēram, audzē lopus) būtu atbildējis, sakot, ka tādā veidā viņš nodrošina sev un savai ģimenei gaļu, pienu un vilnu, ar ko pārtikt, tad mūsdienu cilvēks vēl tam visam klāt noteikti pieminētu, protams, atalgojumu, ko viņš saņem par šī darba veikšanu, kā arī tādas netaustāmas vērtības kā, piemēram, pašrealizācija, gandarījums, lepnums, prieks u.tml. emocijas, kas tiek gūtas, darot šo darbu.

Tā nu tas reiz ir – laika gaitā it viss attīstās. Attīstās ne vien tehnoloģijas, metodes, cilvēciskās spējas, bet arī darbs – tā mērķis, kvalitāte un ieguvumi. Tiesa, arī mūsdienās liela daļa cilvēces dara darbu tikai tādēļ, lai saņemtu par to atalgojumu un apmierinātu ar to savas vēlmes un vajadzības. Tomēr vēl cita liela cilvēces daļa dara darbu, tādēļ ka gūst tajā pozitīvas emocijas – jau pieminēto pašrealizācijas sajūtu, gandarījumu, lepnumu, prieku, noderības apziņu, kā arī iespēju komunicēt un socializēties, kas cilvēkam, kā sociālai būtnei, visos laikos ir bijis svarīgi. Tas viss, protams, pie nosacījuma, ja cilvēkam tā darbs patīk. Ja darbs nepatīk, tad vienīgais, ko no tā var gūt, ir atalgojums.

Katrs cilvēks savā darbā gūst savus ieguvumus – materiālus vai nemateriālus – bet, šķiet, pats būtiskākais ir darbā gūt nemateriālo labumu, jo kurš gan nav dzirdējis par sen zināmo patiesību, ka galvenais ir darīt darbu, kas pašam patīk, jo tad gan darbs iet no rokas, gan nekad nepiemeklē sajūta, ka tiek strādāts.

ATBILDĒT

Please enter your comment!
Please enter your name here