Nekustamo īpašumu burbulis jeb mājokļa burbulis ir viens no ekonomiskā burbuļa veidiem, kas periodiski notiek lokālos vai pat globālos īpašumu tirgos. Šādam procesam ir raksturīgs vispārējs un straujš mājokļu cenu pieaugums, kas ir daudzkārt lielāks par īpašumu patieso vērtību. Taču pēc cenu kāpuma parasti seko arī kritums. Cenu krišanas jeb korekcijas rezultātā dzīvokļa vai mājokļa īpašniekam pieder nekustamais īpašums, kura vērtība ir negatīva. Šī aktīvu un cenu inflācijas forma, kas palielina komercplatības un mājokļu izmaksas, novirza resursus no investīcijām uz reālas ražošanas ekonomikas paplašināšanu, īpaši eksporta produkcijas ražošanai. Ne tikai nekustamo īpašumu burbulim, bet arī citiem ekonomiskajiem burbuļiem ir iespējams ievērot dažādus brīdinājumus par to tuvošanās jeb “uzblīšanas” procesu, kas līdz ar to signalizē par gaidāmajām problēmām. Tomēr dažādu aspektu iespaidā parasti šie brīdinājumi netiek ievēroti vai arī ir ļoti nemanāmi. Līdz ar to, kā jau tas parasti notiek ar ekonomiskajiem burbuļiem, tad visiem brīdinājumiem cilvēki uzmanību nepievērš un konstatē, ka neksutamā īpašuma burbulis ir bijis tikai tad, kad tas jau ir “saplīsis”.

Pats termins “mājokļa burbulis” tiek plašāk lietots vien kopš 2000. gada, taču angļu valodā (housing bubble) pazīstams jau nedaudz agrāk. Tāpat, lai apzīmētu šo ekonomisko burbuli, tiek izmantots termins “mājokļa bums”. Tomēr tiek uzskatīts, ka katram šim terminam ir nelielas nozīmes atšķirības – “mājokļa burbulis” nozīmē tieši nekustamā īpašuma tirgus un cenu nestabilitāti, taču “mājokļa bums” – investīciju aktivitāti.

Nekustamā īpašuma burbulim ir divējāda nozīme – pirmkārt, tas nozīmē, ka pieaug mājokļu būvniecība, atjaunošana, kā arī pārdošana; otrkārt, burbuli uztur patēriņš. Nereti nekustamie īpašumi tiek iegādāti kā investīcija, jo tiek cerēts, ka nākotnē šī īpašuma vērtība pieaugs. Nekustamā īpašuma burbuli nosaka arī iedzīvotāju ienākuma līmenis, bezdarba līmenis, imigrācijas palielināšanās, tāpat arī piedāvājumu iezīmes – dzīvojamās platības trūkums un dažādi citi šķēršļi, piemēram, būvniecības ierobežojumi.

Latvijā nekustamā īpašuma burbulis nav nekas jauns, vēl 2014. gada vasarā cilvēki tika brīdināti par iespējamo nekustamā īpašuma burbuli. Taču šie draudi tomēr tiek apšaubīti, jo, lai gan padomju laika ēku dzīvokļiem vērtība Rīgas mikrorajonos tiek likta augstāka nekā patiesībā ir to vērtība, tomēr, lai rastos nekustamā īpašuma burbulis, cenu kāpumam ir jābūt ļoti straujam un jāizplatās visā tirgū, ne tikai konkrēta tipa dzīvokļos un arī tikai dažos gadījumos. Šādas parādības izveidošanās arī tiek skaidrota – kāds no dzīvokļa īpašniekiem piedāvā savu īpašumu par pārmērīgu cenu un līdz ar to arī citi, kam ir līdzīga tipa dzīvokļi, vēlas pārdot savu īpašumu par līdzvērtīgu cenu. Turklāt cilvēki, novērtējot neadekvāti augstās cenas, dzīvokļus nemaz nepērk. Taču ārvalstu pircēji gan var saskatīt Latvijas nekustamo īpašumu tirgū dzīvokļu cenu paaugstināšanos. Tas gan ir skaidrojams ar 2014. septembrī spēkā stājušos Imigrantu likuma grozījumu, kas paredz, ka nekustamā īpašuma minimālā vērtība ir jāpalielina līdz 250 `000 EUR. Imigranti, kuri pēdējos gados aktīvi sāk iegādāties nekustamos īpašumu Latvijā, šādā veidā var iegūt uzturēšanās atļauju. Līdz ar to var saskatīt nelielas nekustamo īpašumu burbuļa iezīmes.

Nekustamā īpašuma burbulis mudina iedzīvotājus ņemt hipotekāros kredītus, lai varētu dzīvokļus iegādāties pirms tie kļuvuši vēl dārgāki. Līdz ar to papildus vēl tiek uzņemtas kredītsaistības, kas hipotekāro kredītu gadījumā nozīmē regulārus maksājumus vairāku gadu garumā. Taču, sasniedzot burbuļa virsotni, kad cenas ir visaugstākās, sākās straujš cenu kritums. Līdz ar to īpašumu vērtības krīt, taču hipotekāro kredītu summas, ko cilvēki ir saņēmuši, paliek nemainīgas. Respektīvi, kredīta ņēmējs un mājokļa īpašnieks maksā par savu nekustamo īpašumu bankai daudz lielāku summu nekā pats dzīvoklis vai māja vispār ir vērts pēc tā brīža tirgus cenām.

ATBILDĒT

Please enter your comment!
Please enter your name here