Ne tikai mūsdienās, bet visos laikos cilvēka daba ir bijusi iekārtota tā, lai allaž tiektos pēc kaut kā vairāk, pastāvīgi apmierinot savas vēlmes un vajadzības. Tomēr gluži tāpat kā mūsdienās cilvēkam ne vienmēr ir izdevies savas vēlmes un vajadzības apmierināt ar esošajiem līdzekļiem. Tas bija impulss kredītu jeb aizdevumu attīstībai.

Jāpiebilst, ka sākotnēji valdošais kredīta veids bija mūsdienās zināmais patēriņa kredīts, kas ir aizdevums dažādu cilvēku vēlmju un vajadzību apmierināšanai. Arī mūsdienās patēriņa kredīts tiek izsniegts pāris tūkstošu eiro robežās un neilgu atmaksas termiņu, lai apmierinātu kādas savas finansiālās vajadzības, turklāt, par mērķi, kādam nolūkam aizdevums tiek ņemts, kreditori nemaz neinteresējas.

Kredīta pirmsākumi meklējami jau aizvēsturē – Babilonijā un Asīrijā, 13. gadsmitā pirms mūsu ēras – kredīta aizdošanas un atdošanas process, protams, bija citāds nekā tas ir šobrīd, tomēr laika gaitā tas pakāpeniski attīstījās līdz mūsdienu kreditēšanas tradīcijām. Interesanti, ka senatnē kreditēšanas pakalpojumus vairākumā gadījumu izmantoja tieši vienkāršie un trūcīgie ļaudis, nevis augstmaņi un aristokrāti. Tas norāda uz to, ka, arī valdot sabiedrības slāņu sistēmai, cilvēks allaž ir vēlējies piekļūt lielākām naudas summām nekā tam pēc sabiedrības uzskatiem pienākas.

Piemēram, Senajā Ēģiptē, mūsu ēras 3. gadsimtā kreditēšanas procesā tika pielietoti speciāli kredīta līgumi. Kredīta ņēmējs, kurš nebija spējīgs atmaksāt līgumā noteikto summu, gluži vienkārši kļuva par kreditora vergu. Savukārt Senajā Babilonijā, ņemot kredītu, varēja ieķīlāt bērnus un arī tos atņemt, ja kredīts netika atmaksāts. Senajā Indijā kredītu līgumi ar augstiem procentiem tika noslēgti pēc Drahmas likumiem, pēc kuriem indieši dzīvoja arī ikdienā. Atsevišķās sabiedrībās par kredīta nemaksāšanu parādnieku ieslodzīja cietumā, tomēr ar izpirkuma tiesībām, tādēļ kreditors parādnieku trīs reizes mēnesī veda uz pilsētas laukumu, kur kāds to varēja pārpirkt kā vergu vai savu īpašumu.

Viena no seno laiku kredīta iezīmēm bija fakts, ka kreditori, redzot kredīta ņēmēju, uzreiz varēja pateikt, kādam nolūkam kredīts tiek ņemts. Vēl citādi nekā mūsdienās bija tas, ka likums vienmēr bija kreditora pusē, tāpēc kreditori, izsniedzot aizdevumu, ar neko neriskēja.

Viduslaikos valdīja īpašs kredīta veids – tiešais kredīts, kuram netika piemēroti procenti, jo naudas aizņemšanās par naudu tika uzskatīta par lielu grēku. Šī iemesla dēļ 14. gadsimtā itāļu baņķieri radīja jaunu kreditēšanas veidu – vekseļu kredītu. Vekseļu kreditēšanas gadījumā kreditors izsniedza pieprasīto naudas summu ar čeku, kas kredīta ņēmējam aizdevuma termiņa beigās bija jāapmaksā. Tiesa gan, čekā norādītā summa bija nedaudz augstāka, lai apmaksātu grēcīgos procentus. Viduslaikos, kā jau viduslaikos, kreditēšana bija salīdzinoši ierobežota, tomēr renesanses un apgaismības laikā tās apgrozījums ievērojami pieauga.
Ap 16. – 17. gadsimtu radās pirmās komercbankas, tomēr pie tām vērsās tikai uzņēmēji un amatnieki – vienkāršie ļaudis deva priekšroku lombardiem un citiem, privātajiem kreditoriem, kuri tos pastāvīgi padarīja arvien nabagāku un nabagākus. 19. gadsimtā Krievijā tika atvērta speciāla Zemnieku Zemes banka un Muižnieku banka, kas bija paredzētas tikai muižniekiem, bet pārējiem bija jāvēršas pie citiem kreditoriem.

Muižnieki visbiežāk aizņēmās kredītu ekipāžas iegādei, juvelierizstrādājumu iegādei un citām to dāmu kaprīzēm, kā arī azarspēlēm. Šajā laikā par ķīlu visbiežāk kalpoja juvelieru izstrādājumi nelieliem aizdevumiem un pat nekustamie īpašumiem lielākiem aizdevumiem. Nekustamie īpašumi bija tie, kas tika ieķīlāti visbiežāk un pat vairākkārt, neskatoties uz to, ka tajos dzīvoja ģimenes.

Kā redzams, kredīts un kreditēšana nav nekas jauns – tās tradīcijas pastāv jau vairāk kā 3000 gadus un, šķiet, tādā vai citādā veidā pastāvēs vienmēr, jo, kā zināms, cilvēka vēlmes un vajadzības ir neierobežotas, bet tā finansiālie līdzekļi savukārt ir ierobežoti.

ATBILDĒT

Please enter your comment!
Please enter your name here