• Uzņēmums ekonomikā tiek uzskatīts par organizatoriski saimniecisku vienību, kuras dibinātāji ir indivīdi (fiziskas vai juridiskas personas, vai komercsabiedrības) vai citas juridiskas personas (komersanti), kas tiek dibināta peļņas gūšanas nolūkos un ko uzņēmējs izmanto uzņēmējdarbības veikšanai.
  • Uzņēmējs jeb komersants ir komercreģistrā ierakstīta fiziska persona (individuālais komersants) vai komercsabiedrība (personālsabiedrība vai pilnsabiedrība), kas veic uzņēmējdarbību jeb komercdarbību.
  • Uzņēmējdarbība ir atklāta saimnieciskā darbība, kuru peļņas gūšanas nolūkos savā vārdā veic uzņēmējs.

Protams, uzņēmums tiek dibināts arī patērētāju labumam, tomēr par galveno jebkura uzņēmuma mērķi tiek uzskatīta peļņa. Ne velti uzņēmēji nereti tiek salīdzināti ar burvju māksliniekiem, kas spēj radīt vai palielināt jaunas vērtības un bagātības, tātad runa ir ne tikai par ienākumu vairošanu, bet arī par cilvēciska labuma vērtību radīšanu.

Uzņēmējus veikt uzņēmējdarbību stimulē sekojoši motīvi: cerības gūt peļņu un kļūt bagātam, cenšanās uzlabot jau esošās vērtības, atrast jaunas un pārspēt konkurentus, iespējas pakalpot citiem, nodrošinot patērētājus ar īpašu produkciju, vēlēšanas nodrošināt jaunas darba vietas, vēlēšanās esošo kapitālu saglabāt un vēl vairāk pavairot.

Pirms saimnieciskās darbības uzsākšanas ir jāreģistrējas Uzņēmumu reģistrā jeb komercreģistrā. Komercreģistrs ir datu bāze, kurā apkopota informācija par visiem uzņēmumiem. Komercreģistrā obligātā kārtā jāreģistrējas uzņēmējiem, kuri atbilst sekojošām pazīmēm: tā gada apgrozījums pārsniedz 284600 eiro, un vienlaicīgi tiek nodarbināti vairāk nekā 5 darbinieki.

Komercsabiedrībām var būt 5 juridiskās formas, proti, individuālais komersants jeb IK, pilnsabiedrība jeb PS, komandītsabiedrība jeb KS, sabiedrība ar ierobežotu atbildību jeb SIA, kā arī akciju sabiedrība jeb AS.

Uzņēmuma dibināšanas jēga slēpjas nepieciešamība nošķirt uzņēmumā ieguldāmo naudu vai mantu, kas nepieciešama uzņēmējdarbības veikšanai, no uzņēmuma dibinātāju, piemēram, komersantu, dalībnieku vai akcionāru mantas. Vēlāk uzņēmuma dalībnieki ir tiesīgi izstāties no uzņēmuma un savas ieguldītās daļas nodot, pārdot vai dāvināt citiem uzņēmuma dalībniekiem vai trešajām personām. Gadījumā, ja kāds uzņēmuma dalībnieks mirst, tam piederošās daļas vai akcijas manto tā radinieki. Uzņēmums turpina funkcionēt, neatkarīgi no pieminētajām dalībnieku sastāva izmaiņām.

Parasti sabiedrības atbalsta tādus komersantus, kas ierobežotus resursus spēj savienot visizdevīgākajā veidā tā, lai radītā vērtība būtu tik laba, lai pircējs to vērtētu augstāk par savu naudu un labprātīgi apmainītu to pret šo vērtību.

Ekonomikas pamatjautājumi ir “ko ražot?”, “kā ražot?” un “kas patērēs?”, un ikvienam komersantam savas darbības laikā ir uz tiek jāatbild. Uzņēmējam ir jāražo tādas preces, par kurām patērētāji ir gatavi maksāt vairāk nekā izmaksājusi to ražošana, proti, cenai ir jābūt lielākai par izmaksām, pretējā gadījumā uzņēmējam šāda ražošana nebūs izdevīga un radīs zaudējumus. Šajā gadījumā uzņēmējam ir divas iespējas – atrast veidu, kā ražot preces ar mazākām izmaksāt nekā citi, vai atrast jaunas preces, pēc kurām jau ir pieprasījums vai pašam veidot to. Lai saprastu, kā ražot, ir jāvadās pēc principa, kura pamatā ir iespējami zemākas ražošanas izmaksas. Protams, viens no svarīgākajiem veiksmīgas uzņēmējdarbības nosacījumiem ir pareizā mērķa tirgus atrašana, jo var jau ražot īpašas preces par izdevīgām izmaksām, bet, ja uzņēmējam nebūs skaidrs, kam tās paredzētas, no uzņēmējdarbības cietīs neveiksmi. Konkrētai precei ir jāatrod konkrēts mērķa tirgus, proti, pircējus, kas būs maksātspējīgi un vēlēsies iegādāties šo preci.

ATBILDĒT

Please enter your comment!
Please enter your name here