Nenoliedzams ir fakts, ka bērniem kādā brīdī ir jāsāk piešķirt nauda. Ir vecāki, kuru bērni izpilda visus uzdotos darbus, bet nesaņem neko, taču vēlāk, saskaroties ar naudu un tās jēdzienu, rodas problēmas, jo trūkst izpratnes. Līdz ar to, lai bērns iemācītos rīkoties ar naudu, tā ir jāpiešķir. Katrs vecāks gan pats var izlemt, kādā vecumā to darīt, taču jārēķinās, ka bērni sākumā noteikti kļūdīsies, varbūt tāpēc ļaut šīs kļūdas piedzīvot ātrāk nekā vēlāk, kad nepareizā rīcība var ietekmēt vairāk. Tāpat arī naudas saņemšana liks bērnam saprast vienu no dzīves svarīgākajām mācībām – nekas nav par brīvu. Tomēr rodas jautājums – bērnam kabatas nauda ir jāpiešķir vai arī jānopelna? Atbildot uz šāda veida jautājumu, ir jāsaprot kāda būtiska atšķirība, kas rodas, ja bērns saņem naudu vai nopelna.

Ir vecāki, kuri regulāri piešķir savai atvasei konkrētu naudas summu. Tā sniedz bērnam neatkarības un patstāvības sajūtu, kas ikvienam ir nepieciešama. Taču gadījumos, kad nauda tiek piešķirta tāpat, bērni to iztērē ātrāk, turklāt arī visādiem niekiem un sīkumiem. Bērni, kuri saņem naudu tikai tad, kad paši ir to nopelnījuši, piemēram, nomazgājuši mašīnu, viņi pret naudu izturas daudz atbildīgāk. Viņiem rodas izpratne par to, ka nauda neaug kokos un nepietiek vien pieiet pie bankomāta, ielikt karti un tad var saņemt naudu, cik vien grib. Nopelnītai naudai ir lielāka vērtība, tāpat arī tā tiks iztērēta daudz rūpīgāk izvēlētām lietām, jo bērns saprot, cik daudz pūles ir ieliktas, lai šo naudiņu saņemtu. Vecākiem arī nevajadzētu noteikt, kur bērna nopelnītā nauda ir jāiztērē – protams, vecāki var bērna naudas tērēšanas lēmumus pakontrolēt vai ko ieteikt, taču ir jāļauj galējo izvēli veikt pašam pelnītājam.

Taču pastāv arī iespēja, ka bērns var saņemt nelielu kabatas naudu, taču viņam ir arī izskaidrots, ka, ja vajag vairāk naudas, tad tā ir jānopelna. Līdz ar to bērns arī iemācīsies, ka naudai ir vērtība. Vecāki var bērnam piedāvāt dažādu darbu sarakstu, piemēram, automašīnas mazgāšana, mazāku bērnu pieskatīšana, dārza ravēšana, zāles pļaušana; var arī rīkot dažādas veco mantu izpārdošanas. Taču svarīgi ir, ka vecāki arī paskaidro, kāpēc daļa naudas tiek dota tāpat vien.
Noteikti ir nepieciešams, ka, sākot ar kādu vecāku izvēlētu vecumu, bērni var tikt pie naudas. Protams, tas ir vecāku ziņā, kādā veidā bērns šo naudu var saņemt. Taču līdz ar naudas izsniegšanu ir jāpastāsta, kas ar naudu tiek darīts, kāda ir tās vērtība, kāpēc tā jātērē. Jāiemāca, ka naudu var arī sakrāt, kādam aizdot vai no kāda aizņemties. Tikai darbojoties un eksperimentējot ar naudu, bērns iemācīsies ar to veiksmīgi rīkoties; tā būs mācība, bez kuras nebūs iespējams iztikt reālajā dzīvē.

Neatkarīgi no tā, vai nauda tiek bērnam piešķirta tāpat, vai arī par dažādu darbu paveikšanu, vecākiem ir nauda jāmaksā regulāri un vienādā apjomā. Tāpat par padarītu darbu naudu būtu jāsamaksā uzreiz nevis kaut kad vēlāk. Nauda arī nedrīkst pildīt mierinājuma vai soda lomu. Ja bērns naudu var saņemt, izpildot dažādus darbus, vecākiem jāpiedāvā tādi uzdevumi, kas nav bērna ikdienas pienākumos – naudu nevajadzētu maksāt par labu uzvedību, par istabas kārtošanu vai citiem ikdienā veicamiem darbiem. Noteikti naudas atņemšana nedrīkst kļūt par soda veidu – tas var darboties tikai ļoti īpašos apstākļos, taču labāk izvairīties no šāda paņēmiena.

ATBILDĒT

Please enter your comment!
Please enter your name here