Zelta standarts ir monetārā sistēma, kurā ekonomikā cirkulējošā nauda ir balstīta uz noteiktu zelta daudzumu un tas nozīmē, ka gan pats zelts var būt kā valūta, gan arī zeltu var neizmantot pirkšanā un pārdošanā, bet naudas neizslēdzējiem ir jāvar apmainīt noteiktu banknošu daudzumu pret noteiktu zelta daudzumu. Zelta standarts pašlaik netiek lietots nevienā pasaules ekonomikā un to ir aizstājusi fiat-nauda, jeb nauda, kura nav piesaistīta nekādai vērtībai un tās vērtība tiek noteikta tikai pēc ekonomikā iesaistīto aģentu uzticības.

Pasaulē kopā ir nedaudz vairāk kā 170 tūkstoši tonnas zelta rezervju, bet, piemēram, 2014. gadā tika saražotas aptuveni 2.8 tūkstoši tonnas zelta un katru gadu šis ražošanas apjoms mazliet kāpj par aptuveni 2 procentiem gadā. Bet pats zelta standarts tika pieņemts dēļ tā, ka ekonomikā iesaistītās puses uzskatīja, ka zelta vērtība ir vis noturīgākā un zelts vislēnāk zaudē savu vērtību, tāpēc arī mēs dabīgi pārējos metālus izmantojām aizvien mazāk un sākām lietot zeltu, kā galveno valūtu. Paša zelta, kā naudas lietošana aizsākās jau tūkstošiem gadu iepriekš Āzijā un pēc tam arī citās pasaules vietās cilvēki izmantoja Zeltu, kā arī Sudrabu, kā galvenos maiņas aģentus un tādā veidā arī radās pirmās valūtas. Bet tas zelta standarts, ar ko mēs šodien saprotam šī vārda nozīmi tika aizsākts Lielbritānijā 18. un 19. gadsimtā, kad no cirkulācijas lēnām tika izskausts sudrabs un tika sākts izmantot aizvien vairāk un vairāk zelta. Pēc tam, kad Lielbritānijā 1821. gadā bija izveidots šis pirmais zelta standarts, kur Lielbritānijas mārciņa tika piesaistīta noteiktam zelta daudzumam, šo standartu sāka pieņemt arī citas Valstis un, piemēram Kanādā standarts tika pieņemts 1853 gadā, bet ASV un Vācija pieņēma šo standartu 1873. gadā.

Zelta standartam ir dažādas variācijas, sākot no tā, ka zelts tiek izmantots, kā valūta, un ekonomikā cirkulē zelta monētas, līdz tam, kad zelta monētas necirkulē, bet katra valūtas vienība var tikt apmainīta pret noteiktu zelta daudzumu, un to garantē centrālā banka vai kāds cits naudas veidotājs.

Šim standartam ir dažādas priekšrocības, bet tam ir arī savi trūkumi, un bieži vien mūsdienu ekonomisti uzskata, ka šāds standarts nodara vairāk ļaunuma nekā labuma un tāpēc arī ASV un pēc tam arī citas pasaules valstis pameta šo standartu. Šie ekonomisti uzskata, ka zelta standarts bija vainīgs pie tā, ka lielā depresija bija tik dziļa, jo centrālā banka būtībā nevarēja implementēt monetāro politiku ar bāzes procentu likmes samazināšanu un naudas apjoma palielināšanu. Bet, lai gan es neesmu ekonomists, tomēr es uzskatu, ka valdības iejaukšanās ekonomikā ilgtermiņā nodara vairāk ļaunumu nekā labumu, jo katru reizi, kad tiek samazināta bāzes procentu likme, tad palielināt kopējais kredītu apjoms valstī un tad pats par sevi arī uzdod slodzi ekonomikai, jo, lai gan īstermiņā ir iespējams aizņemties naudu, tomēr ilgtermiņā tēriņi samazināsies un līdz ar to arī ekonomiskā izaugsme visticamāk samazināsies. Zelta standartam teorētiski vajadzētu nostabilizēt ekonomisko izaugsmi un likt gan kreditoriem izsniegt kredītus ar pienācīgām procentu likmēm, kas atspēko šo aizdevumu risku, kā arī nostabilizēt preču un pakalpojumu cenas vienādā līmenī. Bet zelta standartam ir arī savi mīnusi, jo, zelta daudzums pasaulē ir ierobežots un arī tas, kur zelta rezerves ir izvietotas dod noteiktas prioritātes dažām valstīm, jo tās var ieguldīt lielākus resursus šī zelta iegūšanai un tādā veidā kļūt bagātākas. Bet, manuprāt, ieguvumi no zelta standarti kopējai sabiedrībai ir lielāki nekā no fiata naudas sistēmas un, piemēram, ja ir izveidots zelta standarts, tad ekonomiskā inflācija nav tik liela un tādēļ tiem, kuriem ir mazāk naudas tas ir izdevīgi, jo mūsdienās pie augstas inflācijas un deficīta valsts budžetiem tie, kuriem jau tā ir maz naudas proporcionāli zaudē tās vērtību daudz ātrāk un tāpēc šī sistēma ir izdevīga tieši tiem, kuriem jau ir lieli naudas uzkrājumi.

Lai gan zelta standarts pašlaik nav ieviests nevienā pasaules valstī, tomēr valstis vēl jo projām uztur lielas zelta rezerves, lai varētu nodrošināt savas valūtas uzticamību un arī nodrošināties pret ekonomiskajām lejup-slīdēm. Bet šīs rezerves nebūt nav tik lielas, kā tās bija agrākos laikos, un, piemēram, tepat pie mums Latvijā ja 1940. gadā Latvijas Bankai bija 12 tūkstoši kilogramu zelta, tas pašlaik tai ir tikai 7.7 tūkstoši kilogramu, bet kopējā Latvijas ekonomika ir augusi neskaitāmas reizes, tāpēc šāds zelta daudzums visticamāk nevar nodrošināt uzticību vienotai Latvijas valūtai un tāpēc mēs arī esam piesaistīti Eiro.

ATBILDĒT

Please enter your comment!
Please enter your name here